citi, Uncategorized
Atstāt komentāru

Mammai būt

Bija laiks manā dzīvē, kad es pilnā nopietnībā apgalvoju, ka neprecēšos. Vēlāk es šaubījos arī par to, vai vēlos bērnus. Protams, kā jau tas dzīvē pienākas, mēs varam teikt un domāt daudz ko, bet kāds tur augšā, lai kas tas arī būtu, bieži par šiem plāniem filigrāni paņirgājas, visu sagriežot tā, ka Tu beigās esi spiests atzīt, ka ne no šā ne no tā esi piepeši sācis gribēt to, ko it kā nemaz negribēji . Jā, tas notika arī ar mani, jo beigu galā es apprecējos un pieteicās mazs cilvēciņš.

Redzot, cik viegli norit visa mana grūtniecība, mana uzraugošā vecmāte ne reizi vien izteicās, ka esmu kā radīta tam, lai dzemdētu bērnus. Feministes šausmās noteikti saviebj seju, taču tobrīd es biju laimīga, jo viss tiešām bija tik viegli – man nebija nedz izslavētās kāres pēc kāda konkrēta ēdiena, nedz arī biežu garastāvokļa svārstību, visus deviņus (patiesībā jau desmit) mēnešus naktīs gulēju kā lācis, jūlija svelmē labprāt mērcējos ezerā kā tāds mīlīgs nīldzirdziņš, kustējos gandrīz tikpat veikli kā pirms grūtniecības, apzinīgi gāju peldēt un šad un tad piestaigāju uz grūtnieču jogu. Nu, taisni vai harmoniskākās 40 nedēļas manā dzīvē, goda vārds. Protams, es zināju, ka vēlāk būs grūti. Es zināju, jo ne velti visi, kas ir kļuvuši par vecākiem, bieži apgalvo, ka tas ir ellīgi grūti, tomēr tas ir tā vērts. Es esmu cilvēks, kas plānotām grūtībām maksimāli cenšas sevi sagatavot. Tā bija arī šajā gadījumā, abi ar vīru absolvējām Māmiņu kluba kūrēto jauno vecāku skolu, izlasīju pāris grāmatas un patiesībā neko daudz vairāk es izdarīt nevarēju, jo tas ir notikums, kuram ģenerālmēģinājuma nav.

blogam1

Pirmie trīs mēneši man un, kā izrādās, arī daudzām citām mammām, bija savā ziņā tāds grūtais pirmais solis, ko spert, ieejot pasaulē, kas saucas būt par mammu. Kāpēc tieši pirmie trīs mēneši? Nu, labi, dažām mammām tie ir četri vai pat vairāk mēneši, bet trīs mēneši ir tas laiks, ko parasti dēvē par tā saucamo ceturto trimestri. Es biju iztēlojusies, ka bēbītis mīlīgi gulēs savā gultiņā, kamēr es čakli apdarīšu mājas darbus vai lasīšu kādu grāmatu. Little did I know.

Ceturtais trimestris bija sācies ar pilnu sparu. Mans bērns diendusu pirmos trīs vai pat četrus mēnešus gulēja tikai un vienīgi manās rokās. Jebkāds mēģinājums nolikt viņu gultiņā beidzās ar fiasko – šķita, ka tas mazulis ir piedzimis ar kaut kādu mammas sensoru, kas nostrādā tiklīdz mamma no viņa atvienojas. Drīz vien es sapratu, ka šajā jaunapgūstamajā teritorijā noteikumus nenosaku es. Godīgi atzīstos, ka biju mazliet panikā. Paniku pie vietas kādā telefonsarunā pielika mana vecmāte, kas teica, ka krieviem esot labs apzīmējums наслаждаться материнством – izbaudīt to, ka esi mamma. Tas lika man aizdomāties un galu galā es lēnām sāku aprast ar domu, ka ir lietas, kuras ir jāpieņem tā vietā, lai izmisīgi tām pretotos vai nedod dies sāktu kaut kādu bezjēdzīgu pretošanās kustību. Vēl atceros, ka kāda mamma no latviešu māmiņu Instagram komūnas (jā, tāda tiešām eksistē) kaut kur komentāros norādīja, ka visa tā mammu būšana kļūst desimitiem reižu vieglāka tajā brīdī, kad tu gluži vienkārši pieņem esošo lietu kārtību un pieņem savu bērnu tādu, kāds viņš ir – gulētājs vai negulētājs, opā bēbītis (tā mēs savējo saucām) vai bēbītis, kam patīk būt pašam ar sevi.

Būt par mammu no tiesas ir pats grūtākais darbs pasaulē. Šis ir darbs bez darba laika, taču teikt, ka tas ir bez atalgojuma, būtu vislielākie meli. Es atceros rītus, kad piecēlos izmocīta, gulējusi kādas četras stundas, no kurām labi, ja viena stunda bija nogulēta, tā teikt, vienā strēķī bez pamošanās. Es biju šausmās, un, lai arī es zināju, ka šis stāvoklis un fāze manā dzīvē neilgs mūžīgi, es nestādījos priekšā, kā kaut ko tādu ir iespējams izdzīvot nesajūkot prātā. Es jutu, ka nogurums krājas, taču brīdī, kad reiz no rīta ieraudzīju to mazo, bezzobaino smaidu, viss piepeši nostājās savās vietās, atgriezās mans veselais saprāts un ķermenis no kaut kādām nezināmām enerģijas rezervēm ņēma spēkus, lai to visu izturētu, jo es biju kļuvusi par mammu – par pasaules grūtākā darba darītāju. Man paveicās, jo vīrs strādā no mājām un viņš par spīti visām grūtībām bija mans vislielākais atbalsts, turklāt brīžos, kad šķita, ka daru visu šķērsām, viņš bez mitas man atgādināja, ka mums ir darīšana ar bēbīti un ka neviens nepiedzimst par ideāliem vecākiem.

Šis laiks sievietes dzīvē ir vienlaikus skaists un haotisks. Šis ir laiks, kas vienlaikus velkas un lido gaismas ātrumā, jo tikko tas mazais kunkulis knapi vien spēja noturēt savu galvu, bet jau nākošajā mirklī viņš turas pie kādas mēbeles un slejas kājās. Šis ir laiks, kad mati lielākoties ir nemazgāti un sasieti kunkulī galvas augšpusē, drēbes noķēzītas, ja ne ar pienu, tad ar kakām un vemsīšiem noteikti. Vēders vismaz pirmos mēnešus no rīta līdz vakaram bieži kurkst kā nārstojošu varžu dīķis maijā. Tev ik dienas pretī tiecas mazi, lipīgi pirkstiņi, kas tā vien alkst pluinīt tavus jau tā hormonu dēļ aplūzušos matu galus, un tu apmulsusi domā: “Kā manā vēderā varēja izaugt kaut kas tāds? Nu, kā?!”.

blogam2

Šobrīd mans rausis tuvojas deviņu mēnešu atzīmei, pa šo laiku viņš man ir iemācījis vairāk kā jebkura skola vai universitāte. Galvenokārt jau to, cik svarīgi ir spēt pieņemt apstākļus un, ka gandrīz nekas nenotiek tā kā esi plānojusi vai iztēlojusies. Svarīgi ir ļauties plūdumam, svarīgi ir izbaudīt katru mirkli, ņemt visu soli pa solim, dienu pa dienai – Carpe Diem. Ir svarīgi uzticēties sev, jo mammas ir dievietes ar superspējām. Mammas ir monstri, kas saplosīs savā ceļā ikvienu, kas atļausies kaut vai ne tā paskatīties uz viņas mazuli. Mammas uz saviem pleciem nes visu šo pasauli. Mammas ir brīnišķīgas.

“No one is ever quite ready; everyone is always caught off guard. Parenthood chooses you. And you open your eyes, look at what you’ve got, say “Oh, my gosh,” and recognize that of all the balls there ever were, this is the one you should not drop. It’s not a question of choice.”Marisa de los Santos, Love Walked In

*Foto: Diāna Veinberga

Advertisements

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s