citi, Uncategorized
Comments 8

Atzīt sakāvi un nejusties vainīgai

Varētu šķist, ka, bērniņam piedzimstot, grūtākais mammas darbs jau ir padarīts, un tālākie procesi notiks tā skaisti, plūstoši un paši no sevis. Arī krūtsbarošana. Taču nereti izrādās, ka grūtākais tikai sākas, jo ne visām māmiņām projektu “zīdīt mazuli ar krūti” izdodas realizēt pilnībā.

Mani nekas tā nav atbrīvojis no aizspriedumiem kā kļūšana par mammu. Pirms tam es ar neizpratni un pat zināmu nosodījumu raudzījos uz sievietēm, kas krūtsbarošanu kaut kādu iemeslu dēļ bija nolēmušas aizstāt ar mākslīgo piena maisījumu, taču tagad es lieliski zinu, ka šie iemesli reizēm izrādās stiprāki par mammas izmisīgo vēlmi sniegt savam bērniņam pašu, pašu labāko.

Cik gan daudz ir tādu sieviešu, kas apzināti nav gribējušas savu bērniņu barot ar krūti? Lielākais vairums, manuprāt, esot gaidībās, kareivīgi noskaņojas pildīt Pasaules veselības organizācijas (PVO) rekomendācijas un stingri apņemas savam bērnam vismaz līdz 6 mēnešu vecumam neko citu bez pupa nedot. Arī es biju viena no viņām. Arī es dzelžaini biju apņēmusies savu mazo barot ar krūti, cik vien ilgi tas būs iespējams, taču man neizdevās.

Sākumā viss ritēja gludi, vēl slimnīcā esot, dēliņš ņammāja ņipri un diezgan aši atguva t.s. dabisko svara zudumu. Arī ģimenes ārste pirmajā tehniskajā apskatē konstatēja, ka svarā mazulis pieņemas labi, un ieteica turpināt barot pēc pieprasījuma. Diemžēl otrajā dzīves mēnesī mans puisēns piepeši pārstāja pieņemties svarā un kļuva jo dienas jo nemierīgāks. Lieki piebilst, ka arvien nemierīgāka kļuvu arī es.

Mākslīgais piena maisījums bija pēdējais, ko gribēju savam bērnam dot, tāpēc es apņēmīgi cīnījos, lai tiktu ar šo situāciju galā. Es lasīju visus iespējamos forumus (KKM, Māmiņu klubs utml.), rakstus, brošūru Zīdīšanas ABC no viena gala līdz otram un atpakaļ, konsultējos ar profesionāļiem, litriem pļumpēju Māmiņu tēju, centos atslaukt pienu, lietoju izslavēto bišu māšu peru pieniņu, liku mazo pie krūts maksimāli bieži, taču piena nekļuva vairāk, un mazulis joprojām bija izsalcis.

Arvien vairāk mani pārņēma sajūta, ka, cenšoties būt ideāla māte saskaņā ar sabiedrības un PVO standartiem, es daru pāri savam bērnam, tomēr tai pašā laikā es biju nobažījusies, ka ar piena maisījumu es varētu nodarīt viņam vēl lielāku postu. Galu galā, konsultējoties ar vecmāti un ģimenes ārsti, nolēmām krūtsēdināšanu tomēr papildināt ar nelielu daudzumu mākslīgā piena maisījuma ar cerību, ka tas mazajam iedos švunku pašam turpināt ēst no krūts. Tas nenostrādāja.

Pirmo reizi ieliekot mazajam mutē pudeli, man bira asaras. Es jutos kā nekam nederīga, izgāzusies mamma, kas lej savam bērnam mutē indi. Vainas apziņa mani nepameta mēnešiem ilgi, man no sirds riebās jautājumi par to, vai es vēl mazo baroju pati. Es zinu, ka tie, kas šo jautājumu uzdeva, nedomāja neko ļaunu, taču tas nemazināja manas dusmas pašai uz sevi par to, ka es nespēju izdarīt kaut ko tik šķietami elementāru, ko katrai mammai tīri hipotētiski būtu jāvar izdarīt.

Liels mierinājums man bija vīrs, kurš nemitīgi atgādināja man par situācijas gaišo pusi – viņš varēja vairāk iesaistīties attiecībās ar mazo, viņu barojot no pudelītes, tādējādi laiku pa laikam iedodot man atelpas brīžus. Arī mana mamma, kurai, starp citu, es pati biju pudeles bērns, teica, lai esmu bez raižu, jo, par spīti valdošajam uzskatam par slimīgajiem bērniņiem, kas baroti ar maisījumu, es pati bērnībā slimoju krietni retāk kā dažs labs pupa bērns. Varu vien piebilst, ka arī šodien mana veselība ir apskaužami laba (tfu-tfu-tfu!). Turklāt draudzenes, kurām tik ļoti sākumā negribēju atzīties, ka man neizdevās, izrādījās vissaprotošākās no visiem.

Brošūrās, žurnālos un portālos, kuru mērķis ir veicināt zīdīšanu, ir sarakstītas briesmu lietas par to, kas var notikt ar mazuļiem, kurus baro ar mākslīgo piena maisījumu – aptaukošanās riski, zemāks IQ, sliktāki vispārējās attīstības rādītāji utt. Jauno vecāku skolā, kur grūtniecības laikā apguvu bērniņa kopšanas pamatprincipus, tika runāts tikai par absolūti ideālo scenāriju – bērna barošanu tikai ar krūti, pilnīgi ignorējot iespēju, ka varētu rasties tāda situācija, kādu piedzīvoju es un noteikti arī daudzas citas mammas.

Te arī slēpjas cēlonis manai nenormālajai vainas apziņai. Pāreja no grūtnieces uz mammas lomu jau tā ir pietiekami smaga pati par sevi, taču, ja nākas piedzīvot problēmas ar zīdīšanu, tas visu bieži vien padara vēl trakāku. Neviens nerunā par iespējamu neizdošanos, un varētu šķist, ka, aizvācot no jaunās mammas acīm visu informāciju par šādu varbūtību, tiks nodrošināta 100% krūts barošana, bet realitātē tā nenotiek.

Statistika liecina, ka Latvijā ar krūti baroti tiek mazliet vairāk kā puse mazuļu, un īpatsvars, lai arī aug, taču negribīgi. Ir pieņemts uzskatīt, ka bieži mammas izvēlas neturpināt zīdīt savus bērniņus nepietiekamas informācijas dēļ. Mazliet izklausās pēc divām paralēlām realitātēm – informācijas trūkums informācijas laikmetā. Manuprāt, mūsdienās informācijas ir daudz, reizēm pat pārāk daudz, un runāsim atklāti – nereti tieši šī informācijas pārpilnība kalpo kā stresa izraisītājs jaunajai mammai, kurai jau tā raižu ir gana.

PVO ir uzstādījusi mērķi līdz 2025.gadam panākt, ka pasaulē 50% mazuļu pirmajos 6 dzīves mēnešos tiks baroti tikai ar krūti līdzšinējo 38% vietā. Manuprāt, tie ir tikai sausi cipari, aiz kuriem slēpjas reālas sievietes un viņu ķermeņi, kuri ir mijiedarbībā ar dažnedažādiem faktoriem – stresu, apkārtējo vidi, sadzīves apstākļiem, attiecībām ģimenē, veselības aprūpi utt. Protams, ka krūts ēdināšana ir vislabākais mazulim, par to nav nekādu šaubu. Es dziļi paklanos to māmiņu priekšā, kuras zīda savus bērniņus līdz pat gada vecumam vai ilgāk – tas ir tik skaisti un brīnišķīgi. Tomēr ir mammas, kurām nākas atzīt sakāvi neizdošanās priekšā, un lielākoties sabiedrības spiediena ietekmē viņas vēlāk dzīvo ar vainas apziņu.

Nevairosim šo vainas apziņu un netiesāsim viena otru! Ja bērniņš ir paēdis un mīlēts, tad ko vēl mēs drīkstam prasīt no māmiņas? Es neesmu mākslīgā piena maisījuma ražotāju aģente, nedz arī zvērināta zīdīšanas vēstnese. Es esmu par to, lai mammas un mazuļa attiecības netiek definētas atkarībā no tā, kādu barošanas veidu mamma ir izvēlējusies. Es esmu par izvēles brīvību, jo katra mamma zina, kāda ir viņas situācija, un bieži vien gluži intuitīvi jūt, kā vajadzētu rīkoties. Mammām nav vajadzīgs apkārtējo spiediens un nosodījums, mammām ir vajadzīgs atbalsts.

Info:

Advertisements

8 Comments

  1. Malacis par rakstu! Ceru, ka šo izlasot, vismaz daļa “labu gribošie” cilvēki beigs jautāt jaunajām mammām: “Vai pieniņš pietiek?”, “Vai baro pati?” utt. Jo galu galā… kāda Tev, bieži vien svešais cilvēk, ir darīšana?! Es baroju pati, bet neuzskatu sevi par tiesīgu vispār uzdot kādai šos jautājumus, kur nu vēl nosodīt, ja gadījumā mamma pati nebaro. Galvenais, ka bērns ir paēdis! Kāpēc cilvēki ignorē šo – vissvarīgāko aspektu? Turklāt, būsim taču reāli, nav tas maisījums nekāda inde un gan jau mūsdienās ir izstrādāts gana piemērots bērniņiem. Visvairāk mani mulsina,ka mammas nosoda citas mammas par tik delikātām tēmām. Kauns un negods tām, kuras to atļaujas darīt. Un par vīriešiem es teikšu vispār vien to, ko teica Reičela seriālā “Friends”: “No uterus, no opinion!” Tieši tik vienkārši!

    Publicējis 1 person

  2. Anet, pilnīgi katru Tavu rakstu lasot, man šķiet, ka Tu esi pirmā gada laikā pārlasījusies forumus, grāmatas un visu pārējo, ko pār bērnu var atrast. Manuprāt, lai cik ļoti palīdzīgas šīs lietas var būt, tās tomēr izdara vairāk ļaunumu, nostādot mammu uz kaut kādas ideālā bērna auudzināšanas starta līnijas, un rāda, ka finišs ir tikai skrienot uz priekšu. Bet būt par mammu ir pastaiga riņķu riņķiem, un tieši tas ir forši. Un, jo vairāk pirmos gadus ir vēlme visu salīdzinār ar citiem bērniem un citām mammām, ir jāsaprot, ka katram pašam jāiet savs ceļš, un tā vainas apziņa ir vairāk kā lieka. Reizēm vajag paņemt vienkārši visu vieglāk, bērns arī sajūtas uzreiz vieglāk, un atrisinājums ir klāt!

    Like

    • Unda, bet tieši to arī es cenšos ar katru savu rakstu pateikt. Katrs cilvēks meklē atbildes “pa savam”, un es to darīju kā nu mācēju līdz nonācu pie tās pašas atziņas, kuru tu pati tikko uzrakstīji, lai arī man tas prasīja stulbu forumu un grāmatu lasīšanu, jo es gluži vienkārši atteicos klausīties pati sevī. Es mācos. Mācos būt mamma un mācos visu ņemt vieglāk, taču arī tas nav viegli, bet jāatzīst, ka tas tomēr ir lieliski, jo es arvien uzzinu daudz jauna pati par sevi. 🙂

      Paldies Tev par komentāru!

      Publicējis 2 people

  3. Cik pazīstama situācija, arī es pirmo laiku devu pudeli ar lielu riebumu, ka man tas ir jādod savam bērnam… Tagad esmu ar to samierinājusies, ka tā ir mums labāk mazulīte mierīga un es mierīga. Tagad turpinām ēst sākumā krūts + pudele, un abas jūtamies labāk. kā arī piekrītu, var mazliet ievilkt atelpu un kādam citam iedod pa dienu pabarot mazo, bet pati varu ātri izdarīt savus darbus. 🙂

    Publicējis 1 person

    • Mamma savam bērnam atdos visu, kas viņai ir un vēl vairāk, un tas arī ir pats galvenais. Arī es kādus četrus mēnešus turpināju dot arī krūti, taču galu galā mazulis par to zaudēja interesi. Neskatoties uz to visu, puika ir vesels, žiperīgs un turpina strauji attīstīties.

      Paldies par komentāru! Domāju, ka katra šāda atzīšanās kaut drusciņ palīdz līdzīgās situācijās esošām mammām pārvarēt vainas sajūtu. 🙂

      Veselību Tev un mazulītei!

      Like

  4. Divas meitas un divas dažādas pieredzes. Pirmo baroju ar krūti pāris mēnešus un pēcāk pudele, i neko, nesūdzos (tfu,tfu) vesela kā zirks. Otro baroju ar krūti vēlarvien (20 mēnešos, ak šausmas) tagad gan tā kā vairāk knakstīšanās (un “ak šausmas” iemigšanai), bet īsti neredzu iemeslu pārtraukt jo strādāju mājās. Dotajā mirklī ir tā, ka ja nu būtu trešais, tad lai kam barotu ar pudeli jo, lai arī maisījumi un tā, bet kaut kādā ziņā tas ļauj atkabināt mazo no sevis nedaudz vieglāk 🙂

    Publicējis 1 person

  5. Atpakaļ ziņojums: Lai dzīvo rutīna! | MAMMAI BŪT

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s