citi, Uncategorized
Comments 34

Tuvu, tuvu, tuvāk vēl

Vēsturē gadsimtiem ilgi mazuļi gulējuši cieši blakus mammai. Ja mamma nevarēja būt līdzās, viņu aizvietoja kāds cits no ģimenes locekļiem. Tomēr mūsdienās mēs redzam, ka Rietumu pasaulē bērniņi tūlīt pēc dzemdībām slimnīcā tiek likti caurspīdīgās plastmasas kastēs, savukārt mājās viņus gaida rūpīgi uzfrišināta gultiņa, kas reizēm pat neatrodas blakus vecāku gultai un reizēm pat ne tajā pašā istabā. Kas ir noticis?

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā mazuļus jau no pirmās dienas radina pie t.s. neatkarības apgūšanas – mammas tiek mudinātas bēbīšus neturēt tik daudz rokās, reizēm pat tiek ierosināts ignorēt zīdaiņa raudas, lai tas nepierastu pie domas, ka mamma vienmēr būs blakus. Pediatri un citi miega eksperti šausmās rauc pieri, padzirdot, ka vēl aizvien ir mammas, kas bērnus uz miegu aijā vai, nedod dies, ļauj tiem aizmigt pie krūts. Mammas visos iespējamos veidos tiek aicinātas savus bērnus dresēt. Atļaujiet man vaicāt – kāda velna pēc?

Pateicoties savam puikam, tagad es zinu, kas ir t.s. ceturtais trimestris, un zinu, kāpēc viņš savās pirmajās dzīves nedēļās bija ar mieru aizmigt tikai man virsū vai cieši man blakus. Es biju viņam vajadzīga, un punkts. Es biju iedomājusies, ka viņš būs ar mieru gulēt savā priedes koka gultiņā viens pats, taču viņš gribēja gulēt starp mammu un tēti – tur, kur viņš jutās visdrošāk. Te nu tas ir, es pateicu to skaļi – mēs gulējām visi kopā un izmantojām priekšrocības, ko sniedz t.s. co-sleeping jeb gulēšana kopā ar bērnu.

Kopā gulēšanas tēma ir teju vai tikpat jūtīga kā krūtsbarošanas tēma –  vienā frontes pusē ir tie, kas atbalsta bērnu gulēšanu vienā gultā ar vecākiem un uzsver šī modeļa dabiskumu, kamēr otras puses pārstāvji steidz norādīt uz bīstamajiem momentiem, ko šī prakse sevī ietver. Mans mērķis nebūt nav jaunajiem vecākiem norādīt, kas ir pareizi un kas – nē, es gluži vienkārši vēlos runāt par savu personīgo pieredzi un iemesliem, kāpēc, iespējams, būtu vērts izvēlēties šādu risinājumu.

Jāatzīmē, ka gulēšana vienā gultā ar vecākiem tiek uzskatīta tikai par vienu no co-sleeping formām. Co-sleeping pēc definīcijas sevī ietver ne tikai gulēšanu vecāku gultā, bet arī gulēšanu vienā istabā, kā arī gulēšanu šūpulī, kas pielikts cieši pie vecāku gultas u. tml. Izvēle ir vecāku rokās, taču pamatideja ir vecāku klātbūtnes nodrošināšana jebkurā diennakts laikā. Par spīti sabiedrības ierūsējušajiem uzskatiem par ucināšanos ap bērniem jaunākie pētījumi neirozinātnē un fizioloģijā tomēr ir parādījuši, ka fiziskam kontaktam ar vecākiem piemīt pozitīvs efekts bērna attīstībā.

Piemēram, Japānā kopā gulēšana un krūtsbarošana ir kultūras norma, turklāt bērna pēkšņās nāves sindroma līmenis tur ir viens no zemākajiem pasaulē. Speciālisti uzskata, ka mammām, kas baro mazuli ar krūti, kopā gulēšana ir viens no veidiem kā atvieglot krūtsbarošanas procesu, turklāt tas ļauj dubultot krūtsbarošanas reižu daudzumu, vienlaikus ļaujot gan mazulim, gan mammai vairāk laika pavadīt guļot (pie šādiem secinājumiem kāda pētījuma ietvaros nonāca antropoloģe Dr. Helen Ball, University of Durham).

Pakaviņš ir noderīgs palīgs mammām, turklāt pilda dažādas funkcijas - to var izmantot mazuļa barošanas laikā, vingrojot kopā ar mazuli, kā arī, lai miedziņā radītu bērniņam lielāku drošības sajūtu.

Pakaviņš ir noderīgs palīgs mammām, turklāt pilda dažādas funkcijas – to var izmantot mazuļa barošanas laikā, vingrojot kopā ar mazuli, kā arī, lai miedziņā radītu bērniņam lielāku drošības sajūtu.

Tiem vecākiem, kas ir gana drosmīgi, lai izvēlētos gulēšanu vienā gultā ar mazuli, ir svarīgi parūpēties par to, lai tas tiktu darīts droši. Es nekad neesmu bijusi no tiem cilvēkiem, kas miega laikā neko nejūt un neko nedzird, man ir ļoti plāns miegs, un, šķiet, tas kļuva vēl plānāks brīdī, kad uzsāku mammas gaitas. Tomēr es nepaļāvos vien uz sava miega plānumu, jo nogurums var sastrādāt visādus brīnumus, tāpēc mazuli lielajā gultā norobežot no sevis un no bērna tēva man palīdzēja kārtīgs ar griķu sēnalām pildīts pakavs. Tas ir gana stingrs un mazulim rada tādu kā ligzdiņas sajūtu.

Visbiežākais arguments, ko min kopā gulēšanas jeb co-sleeping pretinieki, ir mazuļa neatkarības bremzēšana. Ne reizi vien esmu dzirdējusi, ka vecākus biedē ar to, ka vēlāk būs grūti bērnu pieradināt gulēt savā gultā. Nu, tad tagad iztēlojieties 16 gadus vecu dumpīgu tīni, kas guļ kopā ar vecākiem! Domu sapratāt?

Man šķiet, ka, naktsmieru aizvadot viens otram līdzās, mēs abi – gan puika, gan es – jutāmies drošāk. Gan es varēju sajust katru viņa elpas vilcienu un kustību, gan arī viņš zināja, ka esmu turpat līdzās un gulēja gana mierīgi. Šobrīd jau ar zināmu nostaļģiju atceros mūsu garās naktis, nu jau viņš ir stipri paaudzies un ar katru dienu kļūst aizvien neatkarīgāks.

Kopā gulēšanas laiku mēs izbaudījām tik vien kā dažus mēnešus – dēlam augot un kļūstot gan lielākam, gan aktīvākam, mēs abi sākām viens otram nedaudz traucēt, tāpēc lēnā garā tomēr uzsākām ne pārāk strauju pāreju uz redeļgultiņu, pirmos soļus sperot tieši diendusu laikā. Un, voilà, puika tagad bez problēmām iemieg un guļ savā gultiņā, pie mums atgriežoties vien grūtākajās slimošanas dienās un naktīs, kā arī ceļojumu laikā, ja nav bijis iespējams paņemt līdzi ceļojumu gultiņu.

Dzīvnieku mazuļi izbauda mammas tuvumu līdz brīdim, kad tie ir gatavi spert soļus lielajā pasaulē.

Dzīvnieku mazuļi izbauda mammas tuvumu līdz brīdim, kad tie ir gatavi spert soļus lielajā pasaulē.

Tiek uzskatīts, ka cilvēka bērns no visu dzīvo būtņu mazuļiem piedzimst visneaizsargātākais. Padomājiet paši, cik daudzi dzīvnieku mazuļi spēj piecelties kājās drīz vien pēc piedzimšanas. Kaķēns iemācās ēst patstāvīgi vēl nesasniedzot divu mēnešu vecumu, kamēr cilvēka mazulis pirmās nopietnās neatkarības pazīmes sāk izrādīt tikai tuvojoties divpadsmit mēnešu atzīmei vai pat vēl vēlāk. Manuprāt, tas vien ir pietiekams iemesls, lai mēs vismaz mazuļa pirmajā dzīves gadā mestu pie malas visas savas bailes no kaut kādas iedomātas atkarības veicināšanas.

Nesen kādā blogā uzdūros intervijai ar britu fotogrāfu Jimmy Nelson, kurš laikā no 2010. līdz 2013. gadam apceļoja pasauli, fotografējot dažādas pasaules ciltis un dokumentējot viņu dzīvesveidu. Viena no galvenajām lietām, ko viņš pamanīja visās šajās ciltīs, bija vecāku un bērnu attiecības – bērni nekad netiekot atstāti vieni, tie vienmēr guļot starp vecākiem vai brāļiem un māsām, un, dienai sākoties, mazuļi tiekot piesieti pie kāda no ģimenes locekļiem, tādējādi nodrošinot fizisku kontaktu, kas aukstākā klimatā dod arī siltumu.

CHUKCHI - JIMMY NELSON, BEFORE THEY PASS AWAY

Chukchi – Jimmy Nelson, BEFORE THEY PASS AWAY

Bēbīšu bioloģiskie iestatījumi, par laimi vai diemžēl, nav tādi, kas paredzēti gulēšanai vienatnē. Rietumu pasaulē dominē tendence mazuļu vajadzības un viņu ritmu pielāgot straujajam mūsdienu dzīves ritmam tā, lai ērti būtu mums – pieaugušajiem, lai gan patiesībā būtu jābūt otrādi. Ieklausīsimies mūsu bērnos un ļausim runāt savai iekšējai balsij, lai zinātu, kas ir nepieciešams mūsu bērniem, nevis mums pašiem! Mīļosim savus mazuļus, kamēr viņi mums to ļauj! Galu galā tas ir kāds pirmatnējs spēks, kas liek viņiem gribēt būt mūsu tuvumā, kamēr vien viņi ir mazi.

Info:

Advertisements

34 Comments

  1. Kaut kas te ar komentāru man misējās. Esmu sieviete, audzinu bērnus mājās, arī mācos, mēdzu iziet sabiedrībā utt., taču MAN pietrūkst tās distances no bērniem, normālas seksuālās dzīves un divvientulības.

    Like

    • Bet tad es vēl jo vairāk nesaprotu, kāpēc esi izvēlējusies šādu risinājumu – gulēt kopā ar bērniem. Skaidrs, ka ne visiem tas der. Kad bērni būs izauguši, tad tās sajūtas par distanci visdrīzāk būs mainījušās. Tas, ko minēju par to, ka dzīve mainās, tajā ienākot bērnam, attiecas vienlīdz uz sievietēm un vīriešiem. Tā kā ironija vai ne ironija, bet līdzsvaru ir iespējams atrast, zinu to no pašas pieredzes.

      Like

  2. Guļam kopā (vienā istabā) tīri praktisku apsvērumu dēļ, jo mazākais bērns vēl ir ļoti maziņš, bet telpas šobrīd pārdalīt var tā, kā var – kolīdz bēbītis būs gatavs atsevišķai istabai, bērniem būs sava karaļvalsts un valdījumi.
    Iesaistījos diskusijā tikai tāpēc, lai atzīmētu, ka ir arī citādāki viedokļi un ilgas pēc netraucētas divvientulības nenozīmē, ka noteikti esi “vājš rudzīškompleksains vīrietis”. Neredzu tajā nekā vāja, tā ir veselīga attiecību hierarhija: pāris – > bērni – > pārējie.

    Like

    • Protams, diskusijas vienmēr ir vajadzīgas. Es jau atzīmēju, ka frontes ir divas. Katram savs, un tas ir tikai normāli.

      Arī mēs dēlam pamazām remontējam istabu, taču tikmēr izbaudu laiku, ko pavadām nešķirti. 🙂

      Ceru, ka drīz varēsi baudīt to, pēc kā ilgojies. Un atvaino, ka uztvēru kā vīrieti, mulsumu radīja WP lietotājvārds.

      Like

Atbildēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s