citi, iesaku, Uncategorized
Comments 14

Brīdis pirms

Ir atlicis tikai nedaudz vairāk kā mēnesis līdz man ir jāatgriežas darbā, tāpēc pēdējās pāris nedēļas dzīvoju ar tādu kā emociju mudžekli, kuru laiku pa laikam cenšos šķetināt ar racionālu skatījumu uz lietām, tādējādi mierinot sevi un nedaudz mazinot vainas sajūtu, kas tā vien negrib atkāpties, taču tas mudžeklis pinas arvien no jauna.

Kad dēls bija nupat piedzimis, šķita, ka viss jau tā kā būtu skaidrs – tagad pusotru gadu abi dzīvosimies pa mājām, un tad, kad šis laiks būs pagājis, sāksies jauns posms, un viss. Tā vienkārši. Man nebija ne jausmas, ka šis gaidāmais posms man galu galā uzdzīs tik stindzinošu sajūtu. Un tam nebūt nav nekāda sakara ar tām vēdiskajām idejām par pretošanos bērnudārza idejai kā tādai, kas vēl salīdzinoši nesen klīda interneta gaiteņos. Godīgi atzīstos, ka man vispār ir alerģija pret visu, kur parādās jēdziens vēdisks. Piedodiet, bet šīs idejas nav domātas man.

Kur tad ir problēma? Manī. Manā galvā. Iespējams, arī drusku kārtībā un pasaulē, kurā dzīvojam, taču tā ir tāda, kāda tā ir, un patiesībā būtu grēks sūdzēties par iespēju sēdēt mājās ar bērnu pusotra – divu gadu garumā. Amerikāņi, piemēram, par tādu bērnu kopšanas atvaļinājumu, kāds ir Latvijā un citviet Eiropas Savienībā, var tikai sapņot. Tad nu spriediet paši, cik slikti pie mums viss ir.

Taču cemme jau nav par sistēmu, kas mani piespiež nodot bērnu aukles vai bērnudārza gādīgajās rokās. Cemme šoreiz ir par tām emocijām, ar kurām sadzīvot ir spiesta teju vai katra mamma, kura saprot, ka tūlīt, tūlīt viņa vairs nebūs tas cilvēks, ar kuru viņas atvase pavadīs lielāko daļu laika, un tas kremt. Tas ļoti, ļoti kremt. Varbūt pamatoti, varbūt arī ne, un kurš to vispār var pateikt?

Bieži esmu dzirdējusi stāstus par sievietēm, kuras runā par to, cik ļoti ir nogurušas būt mājās un cik ļoti viņas vēlas atgriezties darbā. Man šīs sajūtas ir svešas. Man sirdi rauj ārā no krūtīm doma, ka pasaulē visdārgākais cilvēks jāatstāj kādam svešiniekam. Iespējams, šis svešinieks ir augsti kvalificēts un ir lielisks darbā ar bērniem, taču pat racionāls skatījums uz lietām pagaidām tā arī nav spējis aizbāzt muti manai visai skaļajai vainas apziņai.

Tomēr es cenšos. Cenšos nevis klausīties vēdiskajos padomos, tantēs un onkuļos, bet gan pati savā bērnā, kurš, kā man pašai šķiet, izrāda visas iespējamās pazīmes, ka viņš ir patiešām gatavs spert pirmos soļus ārpus pazīstamajiem apvāršņiem. Vispār negaidīti, ka tādam introvertam kā es ir dēls, kurš ir sajūsmā par cilvēku sabiedrību. Viņš šobrīd arī ir vienīgais cilvēks, kas šajā satraukumu pilnajā laikā, ko es izjūtu kā brīdi pirms, sniedz man zināmu mierinājumu – sak’ mammu, viss būs labi, mums izdosies!

Es nepateikšu neko jaunu, ja teikšu, ka bērni ir dažādi, tāpēc būtu muļķīgi šādā situācijā pielietot ‘one size fits all’ skatījumu. Vienam bērnudārzs būs kā auglīga augsne, kurā dzīt jaunus dzinumus un uzplaukt, tikmēr kādam citam, iespējams, labāk derēs mammas, vecmāmiņas vai aukles klātbūtne un vēdiski nedalīta uzmanība. Tas ir katras ģimenes iekšējais lēmums, un nevienam nav tiesību jūs pamācīt vai norādīt, kā būtu labāk.

Es patiešām pagaidām vēl nezinu, kā mums ies. Šis man ir lielais brīdis pirms – brīdis, kad es, elpu aizturējusi, gaidu jaunās pārmaiņas mūsu dzīvēs, cerēdama uz labāko iespējamo iznākumu. Iespējams, viss šis uztraukums beigu beigās izrādīsies lieks, bet ej un pasaki to tagad manai sirdsapziņai! Tā tev visticamāk iespļaus sejā un vēl promejot iemetīs ar slotu pa muguru. Taču es jau teicu, ka cenšos. Cenšos saglabāt vēsu prātu, lai tajā emociju mudžeklī neielaistu ko lieku.

Man negribētos ticēt, ka es šajās sajūtās esmu viena, tāpēc pastāsti arī Tu, kā tev iet/gāja ar šo laiku, kad pēc ilga 24/7 režīma kopā ar bērnu pienāca brīdis daļēji šķirties vienam no otra!

Advertisements

14 Comments

  1. Jā, nav šī viegla tēma…saprotu tevi ļoti labi. Redzi, Anetēn, mums jau bija drusku vienkāršāk, pašiem sava omite bērnudarza audzīte. Un pat tad ne ļoti man gribējās atstāt tur savu bērnu. Bet tad tu redzi, ka bērniņiem ir vajadzīga komunikācija arī ar saviem *vienaudžiem* un tas arī ir savā ziņā pluss. Bet jā…tas ir vēl viens dzīves posms…Tavs Anzi..

    Publicējis 1 person

  2. O jā! Kā tagad atceros pagāšo gadu- septembri- kad mazajam bija 1,4 un darbs bija jāatsāk. Prieks, ka tikai divas dienas nedēļā, jo vairāk es nebiju gatava strādāt. Man likās- es strādāju ar bērniem ikdienā, un man ir jāalgo aukle, lai tā mācītu, spēlētos un visu citu, ko vien var darīt, ka pati to varu darīt. Likās tik absurdi- esmu skolotājs, bet savu bērnu uzticēšu citam skolotājam… Neslēpšu, ka pirmo gadu tiešām iekšēji trauksme bija- jo mazs tas mazais cilvēks. Bet sev teicu- divas dienas ir pietiekoši, lai viņš apgūtu ko jaunu, iegūtu draugus, pirmos skolotājus, komunicētu ar vienaidžiem utt… Es uzticējos ļoti skolotājiem un tas palīdzēja. Tikšanās ik vakaru bija kolosāla, un joprojām ir:) es atradu līdzsvaru- divas reizes nedēļā strādāju un tās pašas dienas mazais iet uz b/d , jau otro gadu darām to pašu. Bet liels atbalsts ir tētis:)
    Trauksme šogad ir pazudusi:)) par to arī prieks- bet gluži vienkārši, mazais ir paaudzies un kļuvis drošāks:)

    Publicējis 1 person

  3. Paldies, ka padalījies! Jā, noteikti tas, ka redzi, ka bērnam patīk, viņš jūtas labi, palīdz izslēgt to trauksmes sajūtu. Uz to es tagad lieku visas savas cerības. 🙂

    Like

  4. Mazliet dīvaini, ka cilvēks, kuram tik lielas pretenzijas par visu vēdisko, tik daudz par to runā… 😉
    Man nebija jāatgriežas darba gaitās, bet es to ļoti gribēju, tādēļ kad mazajam čipsītim palika gads, es atradu jaunu darbu un ar tieši otrādi – pilnīgi mierīgu sirdi, sāku strādāt. Sākumā atstājām bērnu pie auklītes, bet jau pēc 4 mēnešiem palaidām viņu dārziņā. Man vienmēr šķitis, ka tik agra darba uzsākšana ir bijis viens no maniem labākajiem lēmumiem attiecībā pret bērnu audzināšanu, jo domāju, ka tieši tas man meitai radījis tik lielu patstāvību. Tik mazā vecumā bērns arī vēl nemaz tik labi nesaprot, ka palicis mājās bez mammas, tādēļ daudz ātrāk un vieglāk adaptējas.
    Lai arī cik dārga man nebūtu mana meita, es vienmēr esmu viņu centusies uztvert kā cilvēku, kas man nepieder, jo bieži vien šis izpētes vecums ir tas, kad nevis tam bērnam to mammu izmisīgi vajag, bet mammai – bērnu. 🙂
    Esmu piefiksējusi, ka samērīgs brīdis noškirtības vienmēr tikai uzlabo attiecības starp cilvēkiem, jo nepārtraukta tuvība var vienā brīdī vismaz kādai no pusēm vienkārši apnikt. Tas attiecas uz jebkuru, manuprāt, arī bērnu.

    Publicējis 1 person

    • Tas, mīļā, tāds sarkasmiņš attiecībā uz to vēdiskumu. 🙂 Prieks, ka pamanīji.

      Ja godīgi, Tu man tikko apstiprināji to manu teorijas otru pusi, ka varbūt viņam vajag būt mazliet nost no manis (vai man no viņa), lai ļautu uzplaukt. Jo man tiešām ir sajūta, ka visgrūtāka šī pāreja būs man, nevis viņam, tā kā Tu pareizi saki. Paldies Tev par iedrošinājumu, man to ļoti, ļoti šobrīd vajadzēja.

      Like

  5. “…. tādam introvertam kā es ir dēls, kurš ir sajūsmā par cilvēku sabiedrību….” šeit arī visa sāls, iemesls, jautājums un atbilde vienlaicīgi. Varbūt, ka nevajag atgriezties darbā, varbūt vajag kko mainīt. Viss rakstītais izklausījās pēc bailēm un nevēlēšanās atgriezties darbā, sabiedrībā, utt. Ne bērna dēļ, jo viņš ir gatavs, bet sevis dēļ. Lai izdodas atrast harmoniju ar sevi! Bērns ir labs iemesls vai sākumpunkts kkam jaunam. Lai veicas! :-))

    Like

  6. Sveika!
    Iegrimstot interneta dzīlēs un meklējot dažādas tēmas un rakstus par, arī man nu jau aktuālajām, mazulīšu tēmām, uzgāju Tavu blogu. Sāku lasīt vienu rakstu pēc otra un jāatzīst – bija grūti apstāties. 🙂 Tādēļ vēlējos izteikt Tev komplimentu par kolosālajiem, aizraujošajiem rakstiem. Tev ir apbrīnojams talants izteikties! Novēlu nepamest šo visu novārtā pēc atgriešanās darbā, kad pienākumu apjoms un laika trūkums tikai augs un augs.
    Tu esi TIK forša mamma; paldies, ka dalies sajūtās un piedzīvotajā!

    Publicējis 1 person

    • Sveika, Arita! Man ir tiešām liels prieks Tevi te sastapt! Paldies, ka izlasīji un miiiilzīgs paldies par komplimentu un novēlējumu! No sirds centīšos neatstāt novārtā iesākto.

      Starp citu, sveicu Tevi ar pievienošanos mammu pulkam! Pacietību un sirdsgudrību! Tas viss ir tā vērts. 🙂

      Like

  7. Esmu atgriezusies darbā (gan pēc BKA nomainīju darba vietu un piedzīvoju dubultu stresu – Katrīnas atstāšanu auklei un iedzīvošanos jaunā, izaicinošā darba vietā) jau ilgāk nekā gadu un vēl aizvien pārdzīvoju, ka Katrīna jāatstāj (nu jau bērnudārzā). Un man ļoti, ļoti patīk savs darbs, nāku ar vislielāko prieku, bet tā asā sāpe un gruzītis acīs ir katru rītu.
    Grūtākais bija sākums, kad arī Katrīna ik rītu raudāja (pirmā adaptācija, sākot iet pie aukles, pēc ~9 mēnešiem vēlreiz – vēl smagāk un ilgāk, kad bērnudārzā) – tad raudājām abas, es ar pēdējiem spēkiem smaidot vēl atstāju viņu un tad pati devos uz mašīnu, izraudāties, pirms devos dienas gaitās.
    Tas, kas mani mierināja – viņa vienmēr, pēc tam kad es esmu aizgājusi, nomierinās un ir priecīga par sabiedrību. Bērnudārzā pierašana prasīja aptuveni 1,5 mēnešus, un tagad viņa paliek ar smaidu un priecīga pati dodas uz grupiņu, stāsta man par draugiem un ir skaidri redzams, ka patīk. Bet man pēc katrām kopīgām brīvdienām sāp sirds, ka tās ir tikai divas dienas, ko pavadījām kopā un atkal sākas nedēļas skrējiens – darbs-mājas-vakariņas-gulētiešanas rituāli un viss, diena beigusies. Protams, ir arī svētdienas, kurās es nevaru sagaidīt pirmdienas rītu, kad atkal mierīgi varēšu darbā kafiju iedzert 🙂
    Sanāca gari 🙂
    Bet galvenā doma – tas ir grūti, adaptācija ir smaga abiem – gan bērnam, gan mammai (protams, būs izņēmumi), bet tas ir pārdzīvojams un, kā jau pati raksti – mūsu situācija, salīdzinot ar daudzām citām valstīm, vēl ir ļoooti laba.
    Un pievienojos arī Zanes rakstītajam – atkal satikšanās arī ik dienu ir tā vērta! 🙂

    Publicējis 1 person

    • Sveika! Milzīgs paldies, ka padalījies. Katrs šāds stāsts dod spēku un iedrošina, jo apliecina, ka bērni patiesībā bieži ir elastīgāki un atvērtāki pārmaiņām nekā vecāki. 🙂 Šodien mums ir trešā diena dārziņā, šodien arī pirmās asaras (abiem), bet man laikam būtu bijis daudz smagāk, ja man nebūtu bijusi iespēja redzēt, cik jestrs un priecīgs viņš bija pirmās divas dienas. Vēlreiz paldies par komentāru! 🙂

      Like

  8. Prieks, ka jums jau ir izdevies veiksmīgi uzsākt bērnu dārza gaitas, lai arī jūs personīgi nepazīstu. 🙂
    Ja Tev vēdiskie (un ne tikai vēdiskie) raksti, kas aicina atlikt bērnudārzu, jauc galvu, tad man kā cilvēkam, kas nav vispār gājis bērnudārzā un kam visas sajūtas liek domāt, ka mans pusotrgadnieks nav tam vēl gatavs, tie ilgu laiku bija vienīgais, kas nelika justies kā citplanētietim, jo draugi, paziņas un garāmgājēji ar jautājumiem par bērnudārzu mani sāka apbērt, kad dēliņam nebija vēl gads. Dažbrīd pat jutos kā iemesta kara laukā, kur mani apmētā ar “bērnudārza bumbām”. 😀
    Ticu, ka katram bērnam un katrai ģimenei der cits modelis, nu jau esmu dzirdējusi ļoti daudz variantus, kā cilvēki savieno darbu un bērnus, mums noteikti arī izveidosies savs. Bet jāsaka, ka vairāk aizstāvēties nākas tām mammām, kas negrib bērnu sūtīt jau “silītes” grupiņā. Ja man kāds saka, ka viņu bērns no 1,5g ies bērnudārzā, es neko nosodošu nesaku. Bet tiklīdz Tu pasaki, ka vēl neies, tā birst replikas un jautājumi.

    Publicējis 1 person

  9. Paldies par komentāru! Protams, katram ir jāatrod savs zelta vidusceļš, es esmu tikai par to, ja ne mamma, ne bērns nejūtas kādā modelī gana labi, tad tas noteikti nebūs īstais.

    Īsti gan negribu piekrist, ka kādai mammu grupai nākas aizstāvēties vairāk vai mazāk, tas laikam ir atkarīgs no cilvēkiem, kas mums ir apkārt. Jo es gluži otrādi dabūju dzirdēt, ka mans bērns taču vēl ir tik maziņš, un tas tiešām sēja nevajadzīgas šaubas, turklāt tagad mums abiem ar puiku ir izdevies ieiet lieliskā ritmā.

    Noteikti novēlu neklausīties šajos “bērnudārza bumbu” mētātājos, bet gan ieklausīties sevī un savā bērnā – atbilde noteikti atnāks! 🙂 Replikas būs vienmēr, lai vai kādas izvēles mēs izdarītu, sākot jau ar bērna vārda izvēli! 😀

    Lai izdodas!

    Like

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s