citi, Uncategorized
Comments 8

Dārziņa gaitas uzsākot

Tas, šķiet, ir kaut kāds Mērfija likuma paveids, kuru var vainot situācijās, kad visi iespējamie dzīves izaicinājumi sakrīt vienā laikā. Vēl janvārī es ar bažām gaidīju februāri. Un sagaidīju. Februārī dēls uzsāka dārziņa gaitas, es atsāku studijas maģistrantūrā un drīz vien pēc tam atgriezos pilnas slodzes darbā. Protams, vislielākās raizes man sagādāja misija Dārziņš. Par savām sajūtām pirms šī lielā soļa speršanas jau stāstīju, taču tagad, kad mans mazais bērnudārznieks jau mēnesi ir pilntiesīgs sava dārziņa biedrs, varu padalīties, kā mums iet. Ne velti “Kā Krišjānim iet dārziņā?” un “Vai tu vēl raksti blogu?” ir divi man visbiežāk adresētie jautājumi pēdējā laikā.

Dārziņa meklējumu uzsāku savlaicīgi. Biju pat teju izvēlējusies kādu dārziņu, kurš ir visai iecienīts dažu Latvijas (drīzāk jau Rīgas) instagram mammu kopienas ietvaros, taču, kad dabūju to apčamdīt savām rokām un acīm, man ar lielu joni sāka gāzties virsū šaubas un jautājumi.

Kad ir jādomā par visdārgākā cilvēka nodošanu svešu cilvēku rokās uz pieskatīšanu, nevar būt ne runas par intuīcijas ignorēšanu. Šis dārziņš gluži vienkārši nebija tas, ko mēs meklējām. Un tas nebija tāpēc, ka mēs stūrgalvīgi meklētu ko pietiekami montesorīgu vai valdorfīgu. Populāru pedagoģijas metožu pielietojums dārziņā nebija primārais izvēles kritērijs.

Par laimi, mūsu īstais dārziņš nebija jāmeklē tālu. Kad pirmo reizi tur nonācu, sajūta, ka tas tiešām ir the one, man parādījās uzreiz. Ja tā pavisam godīgi, tad šī, šķiet, bija viena no tām reizēm, kad, pieņemot kādu ļoti svarīgu lēmumu, lērums apstākļu sakrīt tā, ka sāc ticēt tēzei, ka nejaušību nemaz nav. Nejauši vai ne tik nejauši, bet mēs bijām atraduši tieši to, ko meklējām.

Pirmās trīs dienas bērnudārzā, kā tas itin bieži notiek, aizritēja izmēģinājuma režīmā – ieradāmies kopā ar visiem bērniem, taču mājās devāmies ap pusdienlaiku. Jau pirmajā dienā dēls ar lielu interesi apguva jaunās teritorijas un labprāt iepazina to mazo dārziņa kopienu, kas tās apdzīvoja. Harmoniski ritēja pirmā nedēļa dārziņā.

Un tomēr. Gan jau esat dzirdējuši kādu no urbānajām leģendām, kas vēstī par lūzuma punktu jaunizcepta bērnudārznieka dzīvē, kad viņš pēkšņi aptver, kas ar viņu vispār notiek. Cik man zināms, ir maz tādu, kam izdodas no tā izvairīties. Arī mums neizdevās.

Jau ceturtajā dienā notika tas, no kā es visvairāk baidījos – mazulis deva vaļu emocijām, un mans pulss un asinsspiediens uzsāka ceļu augšup.  Lai nepadarītu visu vēl dramatiskāku, es devos izraudāties uz mašīnu, kamēr audzinātājas prasmīgi tika galā ar radušos situāciju.

Kā jau tas kārtīgām muterītēm piedien, visu atlikušo dienu šaustīju sevi un jutos kā vislielākais noziedznieks pasaulē.  Tikmēr dēls, kā izrādās, omulīgi ir tusējies ar saviem jaunajiem bērnudārza draugiem un audzinātājām, par mammu īpaši neiespringstot.

Kad ar izbailēm devos viņam dienas beigās pakaļ un apbēru audzinātājas ar jautājumiem par to, kas, kur, kā, cik un kāpēc, protams, izrādījās, ka biju uzbūrusi savā galvā pilnīgi nevajadzīgu drāmu. Audzinātājas un auklītes visas kā viena apgalvoja, ka dēls ir omulīgs, sabiedrisks, lieliski iejūtas, un es mierīgi varu jau tīties uz darbu.

Turpmākajās dienās, par laimi, mums palīgā pieslēdzās tētis, prasmīgi pārņemot dēla nogādāšanu bērnudārzā. Necik ilgi vairs nebija jāgaida, kad dēls jau pats pilnīgi labprātīgi no rītiem devās iekšā dārziņa telpās, vien lietišķi pamājot tētim “Atā, atā!”. Un viss. Kreņķīgākā dārziņa gaitu uzsākšanas projekta daļa bija aiz muguras. Adaptācija noslēdzās divu nedēļu laikā. Tagad sēžu un domāju – par ko es vispār īsti stresoju pirms tas viss sākās?

Tomēr ir pāris lietas, kuras, kā izdevās novērot arī sarunās ar citām mammām, ir visu šo bērnudārza fobiju pamatā. Piemēram, ja runa ir par pusotrgadnieka palaišanu dārziņā, tad rodas jautājums, kā notiks ēšana. Ir nācies novērot, ka ne viens vien bērnudārzs izvirza uzstādījumu, ka, bērnudārza gaitas uzsākot, mazulim ir jāprot patstāvīgi ēst. Gribētos gan redzēt tīri statistiski, cik liels procents pusotrgadnieku spēj paēst bez jelkādas palīdzības.

Te nu paldies mūsu dārziņa vadībai un audzinātājām, kas mani jau pašā sākumā nomierināja, sakot, ka šī ir viena no tām lietām, kura tiekot pamazām apgūta, jau dārziņā esot. Tas pats attiecas arī uz citām sadzīves prasmēm. Tāpēc mans ieteikums, izvēloties dārziņu, ir šīs lietas izrunāt, lai saprastu, kā veidosies mazuļa ikdiena turpmāk.

Lai gan Krišjānis pirms dārziņa bija pusceļā uz patstāvīgu paēšanu, es zināju, ka viņam bez asistenta šajā jautājumā kādu laiciņu neiztikt. Tagad jau viņš dzen mani prom, kad cenšos viņam iestumt mutē karoti. Nē, ēdīs pats un cauri. Un ēd arī. Turklāt, ja gadās iziet ģimeniskās pusdienās ārpus mājas, kundziņš jau spēj nosēdēt kādu laiku mierīgi pie galda. Jau atkal paldies bērnudārzam!

Vēl viens aspekts, kas mēdz satraukt topošo bērnudārznieku mammas, ir diendusas. Ja iepriekš izdodas noskaidrot, kāds ir dārziņa dienas režīms, ir vērtīgi jau savlaicīgi mazuli uz to noregulēt. Man bija izdevies puiku iestatīt uz dārziņa laika zonu ar nelielu pusstundas nobīdi, taču jau pēc nedēļas dārziņā viņam izdevās pārslēgties pilnībā, tāpēc arī gulēšana dārziņā aizgāja kā pa diedziņu.

Dārziņš dod iespēju manam puikam pavadīt laiku ar lielākiem bērniem, no kuriem viņš labprāt apgūst dažādas prasmes un blēņas. Turklāt tā ir arī lieliska izdevība dienas produktīvāko daļu pavadīt prom  no elektroniskajām ierīcēm, kuras mājās tā vien maisās pa kājām un nemitīgi uzprasās uz ieslēgšanu un paspaidīšanu.

Pēc visa šī man ir tikai viens secinājums – vajag uzticēties saviem bērniem un vajag ieklausīties viņos, jo viņi paši, vēl īsti nemācēdami runāt, jums pateiks priekšā, kas viņiem ir vislabākais. Citam tas būs dārziņš, citam auklīte, citam, iespējams, tikai un vienīgi mamma. Dārziņš, par spīti manis pašas negatīvajai bērnības pieredzei, nav nemaz tik melns kā to mālē. Ja ir sajūta, ka tas ir īstais, dodiet tam iespēju. Ja nesanāks, būsiet vismaz pamēģinājuši.

Advertisements

8 Comments

  1. No bērnības man personīgā pieredze nav pozitīvākā. Un arī ļoti pārdzīvoju, kad meita bija jālaiž uz dārziņu. Jo savas dienas atceros, ka raudāju un jutos diezgan vientuļa. Un šīs pašas sajūtas mani pārņēma, kad bija jālaiž meita dārziņā. Ļoti negribējās, lai viņa tā jūtas. Viņa savas gaitas uzsāka 2,6 gadi, valsts dārziņā. Pirma nedēļa arī bija tāda kad raudāju izzejot laukā no dārziņa, bet nepagāja ne 2 nedēļas, kad meita iejutās. Un ir laiks kad viņai ļoooti tur patīk, un dienas kad negrib iet… Bet tādu dieniņu ir maz… Un tagad jau iet trešais gads un dārziņā dejo, mācās angļu valodu- un mīļākais vārdu salikums- yes yes i am here today… 🙂

    Publicējis 1 person

    • Nu, redz, cik jauki! Tāpēc es saku, ka ir gadījumi, kad ir vērts dārziņam vismaz dot iespēju. Katram bērniņam derēs savs risinājums par to, kā un kur turpināt savas gaitas, mammai atgriežoties darbā. Tas, ka mazulim ir dienas, kad uz dārziņu negribas iet, manuprāt, ir gandrīz tieši tāpat, kad mums negribas iet uz darbu. Nu, ir taču tā? 😀

      Like

  2. Atpakaļ ziņojums: Lai dzīvo rutīna! | MAMMAI BŪT

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s