citi, Uncategorized
Atstāt komentāru

Universālais kareivis – mamma

Pēdējos pāris mēnešus ne reizi vien esmu pieķērusi sevi pie žēlabainām domām no sērijas “Viss, vairs nevaru!”. Apvienot pilnas slodzes darbu, pilna laika studijas maģistrantūrā un dēla audzināšanu ir bijis patiešām liels izaicinājums. Tomēr es melotu, ja teiktu, ka atsevišķos momentos neesmu jutusies arī kā kārtīgs spēka reindžers (power ranger). Tā vienkārši – paskatos uz sava bērna smaidīgo mūlīti un tūlīt nokaunos par visiem saviem “nevaru” un “negribu”.

Cik nav muļļāta tēma par ideālo sievieti, kura izjūt spiedienu ik uz stūra būt tādai vai šitādai. Cik nav aizmirsts, ka spiediens ir mūsu pašu izdomāts un konstruēts. Un tomēr, mēs atkal un atkal krītam vienā un tajā pašā slazdā, gribēdamas būt lieliskas mammas un sievas, instamammu kopienas spīdekles, perfektas it visā – bērnu audzināšanā, gultā, pie plīts un intelektuālās sarunās. Kāpēc gan mēs nevarētu atļauties pasaulei reizi pa reizei parādīt vidējo pirkstu?

Tomēr man šķiet, ka bieži notiek tā, ka brīdī, kad sieviete sāk apgūt mammas lomu, brakšķēdamas veras vaļā VARĒŠANAS slūžas. Piepeši ne no kurienes parādās enerģija, parādās idejas un vizīja, un sieviete sāk kapāt. Tā nu es kapāju. Ar kāpumiem un kritumiem, caur smiekliem un asarām, bet kapāju. Kādai varbūt varēšana ir atnākusi citādāk, taču es sevi kā multidisciplināru projvadu sajutu tieši tad, kad sāku audzināt dēlu.

Kad vīrs kārtējo reizi ir aizdevies darba komandējumā, mani pārņem vēlme uzcelt pieminekli tām sievietēm, kuru vīri ir jūrnieki. Visu cieņu, dāmas! Turēt saimniecību uz saviem pleciem ilgu laika periodu vienai ir kaut kas tāds, ko nebūtu jākautrējas ierakstīt CV, and I mean it. Mans vīrs nav jūrnieks, taču pietiek ar nedēļu ilgu viņa prombūtni, lai mēle būtu pār plecu.

Reiz kāds tētis man atzinās, ka kopš meitas piedzimšanas viņam rūp tikai tas, ko par viņu padomās meita. Tie laiki, kad bija svarīgs statuss čomu acīs, ir pagājuši. Visu, ko viņš uzņemas, viņš paveic meitas motivēts. No malas varētu šķist dīvaini, kā gan pieaugušu vīrieti var motivēt mazs skuķītis, kas nule kā sācis likt kopā vienkāršus nepaplašinātus teikumus? Un tomēr, bērniem piemīt spēja uzcelt to latiņu labi augstu. Kā gan mēs viņiem skatīsimies acīs, labi zinādami, ka neesam izmantojuši visas dzīvē dotās iespējas?

Tāpēc arī es esmu iejūgusies tajā visā, ko es daru. No tā neizbēgami reizēm cieš mans miegs, arī kulinārās izpausmes ir kļuvušas ierobežotas – sevišķi darba dienās. Par laimi, dēlam bērnudārzā ir nodrošināta izcili laba ēdināšana, tāpēc manā pārziņā paliek tikai vieglu vakariņu nodrošināšana, turklāt šo lomu teicami, ja vien ir vajadzība, spēj izpildīt arī vīrs. Kurš teicis, ka par bērnu punčiem jādomā tikai mammai? Tētis nav aukle, tētis ir tētis, un spēj visu paveikt tikpat labi kā mamma, bieži vien pat vēl labāk.

Bērni mācās vērojot. Tieši tāpēc nereti mēs apzināti vai neapzināti reizēm piedomājam pie tā, kā rīkojamies, trīs un vairāk reižu izsverot savas izvēles. Tādējādi mums kā vecākiem tiek dota lieliska iespēja augt līdzi savām atvasēm. Reizēm mums tas izdodas itin labi, savukārt citreiz, vadot automašīnu, par aizmugurējā sēdeklī sēdošo mazo klausītāju atceramies vien pēc tam, kad esam jau paguvuši sulīgi izlamāt priekšā braucošo čaiņiku, kurš nejēdz pagriezienu parādīt. Un nestāstiet, ka jums tā nav gadījies!

Es neesmu ideāla. Nekad arī nebūšu un patiesībā nemaz nevēlos tāda būt, taču ikdienas steigai mani cauri nes vīzija, ka manā maģistrantu izlaidumā mani apsveiks pašas dēls. Un es esmu pārliecināta, ka mans tā brīža prieks un lepnums par paveikto viņa acīs būs simtiem reižu svarīgāks par tām reizēm, kad laikus nepaguvu ielikt mazgāties veļu vai nenodrošināju brokastis ar gana bioloģiskas izcelsmes pārtiku. Turklāt man ir cerība, ka es viņam kādu dienu varēšu būt kā paraugs, kā paveikt šķietami neiespējamo.

Lai arī reizēm šķiet, ka ar 24 stundām diennaktī ir par maz, ar to tomēr pietiek. Ierobežoti laika resursi iemāca sadalīt prioritātes. Nedēļas nogales diezgan strikti esmu nodalījusi tikai dēlam un ģimenei. Arī vakarus, kuros nav ieplānotas lekcijas, cenšos pavadīt kopā ar puiku. Laiks ceļā uz darbu un atpakaļ paiet, cītīgi lasot studiju materiālus. Liels atbalsts ir ģimene – galvenokārt vīrs un mana vecmāmiņa, bez kuriem nekas no šī visa nebūtu iespējams. Man gan jāatzīst, ka palīdzību lūgt un saņemt ne vienmēr ir viegli, taču tas noteikti ir tā vērts.

 Un kā Tevi ir iedvesmojis Tavs bērns?

Advertisements

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s