citi, Uncategorized
Atstāt komentāru

Lai dzīvo rutīna!

Cilvēki mīļie, ko jūs esat nodarījuši nabaga rutīnai? Tik ļoti sabojājuši tās reputāciju, ka nosaukums vien daudzos izsauc nelabumu. Sak, fui ir strādāt darbu no 9.00 līdz 17.00, fui ir iet gulēt vienā un tajā pašā laikā un fui ir piektdienas vakaru nūģīgi pavadīt dīvānā ar mīļoto seriālu. Since when?

Žurnāli kļuvuši tik ļoti pārsātināti ar pamācībām par to, kā kļūt spontānam, kā pārdot visu savu iedzīvi un doties apkārt pasaulei, kā iet pret straumi un uzspļaut meinstrīmam utt. Jau pats protests pret meinstrīmu ir iekāpis klišejas kurpēs, tāpēc atzīsimies – tas tikai lieku reizi kalpo mums par atgādinājumu, ka nekas nav gluži balts vai melns. Arī rutīna ne. Sevišķi mums – vecākiem.

Šoreiz es gribu parunāt par rutīnu un ritmu mūsu bērnu dzīvēs. Zinu, zinu – ir vecāki, kas nīst rutīnu līdz kaulam, tāpēc nevēlas to uztiept ne sev, ne savam bērnam. Cik brīnišķīgi, ka dzīvojam laikā un vietā, kur mums ir dota iespēja izvēlēties – rutīnai jā vai nē! Nebūt nenosodu izvēli par labu vienai vai otrai pozīcijai, taču labprāt padalos ar tiem iemesliem, kas man no pārliecinātas rutīnas heiteres lika kļūt par tās entuziasti.

Manam puikam nu jau ir divi gadi. Brīdī, kad ar sešdesmito piegājienu top šis blograksts (pēdējā laikā man viss puslīdz radošais nāk lēni un smagi), viņš saldi šņāc spilvenā, gulēdams bērna augšanai un attīstībai tik ļoti vērtīgo diendusu. Brīdī, kad šodien pulkstenis rādīja stundu pēc pusdienlaika, es jau zināju, kāds ir iemesls mana dēla nelielajam nīgrumam, actiņu berzēšanai, nogurumam – tā bija gluži dabiska vēlme atvilkt elpu.

Kad runa ir par vecākošanos, zināt ir baigais power. Un ritmam jeb rutīnai ir baigais potenciāls šo paueru iedarbināt. Vismaz tā tas bija un joprojām ir mūsu gadījumā.

Jau brīdī, kad pati sev atzinu, ka esmu zaudējusi cīņu par bērna barošanu ar krūti, mēs ar dēlu soli pa solim savā ikdienā sākām ieviest režīmu (cik drausmīgs vārds, vai ne?). Jāatzīst, ka nekāda raķešu zinātne te nebija, jo piena maisījums atkarībā no mazuļa vecuma jādod n devās ik pēc n stundām, arī dēla pieprasījums attiecīgi izveidojās kā pēc piena maisījuma ēšanas instrukcijas. Mazulim augot, pa starpu ēdienreizēm lēnām izkristalizējās viņam nepieciešamo diendusu skaits un ilgums. Uzzinot, cik vispār būtiska bēbītim ir gulētiešanas rutīna, nolēmu pamēģināt pieslīpēt arī to.

Galu galā ir jābūt kādam iemeslam, kāpēc gudri cilvēki slavē rutīnu un runā par to, ka mazuļiem patīk zināt, kas pēc kā sekos. Tieši tāpat kā mēs paši klusībā dažkārt kaifojam no iespējas paredzēt notiekošo, sevišķi bērnu audzināšanas līkločos. Pirms es pati kļuvu par mammu,  biju no tiem, kas vīpsnāja par tādām lietam kā rutīna un režīms, taču, ja man jāsaka pavisam atklāti, tad, no šodienas perspektīvas raugoties, tieši rutīnas un ritma ieviešana man palīdzēja saglabāt veselo saprātu.

Mans puika nekad nav bijis no tiem bērniem, kas sagurumā aizmigs, kur pagadās. Sagurums brīdī, kad neesam ne tuvu segai un spilvenam, viņam gandrīz vienmēr rezultējas ārkārtīgi sliktā omā ar visām no tā izrietošajām sekām. Viņš nekad nav aizmidzis uz grīdas rotaļājoties vai sēžot iepirkumu ratiņos lielveikalā. Vienīgā vieta, kur miegam vēl ir vieta viņa dzīvē ārpus gultas, protams, ir autokrēsliņš (ar piebildi, ka mašīnai jāatrodas kustībā). Šī iemesla dēļ es no laika gala esmu centusies paļauties vismaz uz galvenajiem mūsu ikdienas programmas punktiem, lai jau laikus sagatavotos vismaz tādām bērna (un reizēm arī mammas) sirdsmieru traucējošām dabas parādībām kā izsalkums un nepieciešamība pēc miega.

Protams, jāpiekrīt, ka vārdam režīms piemīt izteikti negatīva pieskaņa, varbūt vēstures dēļ, grūti pateikt, taču, ja mēs uz to paskatāmies nedaudz citā gaismā, tad var itin viegli saskatīt arī pozitīvās lietas, turklāt ritma ieviešana nebūt nenozīmē dzelžainu turēšanos pie tā. Arī mums ir brīvdienas, kurās visi guļam līdz pēdējam, arī mums laiku pa laikam ir svētki, kuri tiek godam noballēti vismaz līdz pusnaktij un ilgāk, arī mums ir dienas, kurās ēdienreižu laiki un visi pārējie rutīnas pieturpunkti tiek palaisti pelnītā brīvsolī.

Tomēr ikdienā, sevišķi, kad paliekam divatā ar dēlu, kamēr tētis dodas komandējumos, ritms jeb rutīna ir tas, kurš glābj mūsu rītus un vakarus. Tas ļauj mums piecelties smaidīgiem, labā omā pēc vakara dušas lasīt pasakas un tikpat labā omā sabučot vienam otru, novēlot labu nakti. Galvenais, manuprāt, ir šo ritmu veidot nesteidzīgi, turklāt darīt to sadarbībā ar bērnu, ļaujot viņam pašam pateikt priekšā, kā ir labāk, kā ir foršāk, un tad jau tā lieta aizies.

Mierīgs bērns, mierīga mamma. Nu, vai arī otrādi. Iespējams, tas viss izklausās egoistiski, bet laikā, kad bieži vien mūsu ikdiena ir pārsātināta  ar dažādiem elektroniskiem kalendāriem, kuri vai mudž no atgādinājumiem, pierakstiem un norīkojumiem, ritms dod iespēju satvert rokās to nelielo devu miera, jo nemitīgajā skrējienā atbalstīties pret ko labi pazīstamu ir visnotaļ nomierinoši.

Galu galā pats svarīgākais ieguvums no ritma tieši mūsu dzīvēs izrādījās tieši dārziņa gaitu uzsākšana. Lai arī no dārziņa dienas kārtības mēs sākotnēji atpalikām gandrīz vai par stundu, dēls adaptējās burtiski nedēļās laikā, un manas raizes par to, kā viņš spēs pieņemt jaunos ēšanas un gulētiešanas laikus, bija absolūti nepamatotas, bet tāds jau mums mammām darbs  – iestresot arī par to, par ko nevajadzētu stresot vispār.

 

Advertisements

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s