citi, iesaku, Uncategorized
Atstāt komentāru

Podiņš – draugs vai ienaidnieks?

Bloga sadaļā, kur esmu īsumā aprakstījusi sevi un šī bloga primāros mērķus, apzināti norādu, ka tieši mammas loma man ir palīdzējusi izkāpt no dažādu aizspriedumu maldiem, turklāt tas vēl aizvien pilnā sparā turpina notikt. Esmu pilnīgi droša, ka nākotnē būs vēl daudz tādu situāciju, kad mani bērnkopības plāni un ideāli atsitīsies pret sienu un iespļaus man pašai sejā. Atklāti sakot, pa šo laiku esmu sapratusi, ka uzstādīt mērķus un prasības bērnkopībā ir visai muļķīgi, kaut gan jāatzīst, ka iegūt pieredzi, kas drusku aplauž ragus, ir pat ļoti atbrīvojoši, tāpēc – lai notiek, keep ’em coming!

mammaibut_blograkstam

Relatīvi nesen piedzīvoju kārtējo atbrīvojošo epizodi pēc mokpilniem mēnešiem, kurus pavadīju pilnīgā pārliecībā, ka “šeit jau nu toč es rauju auzā”, jo kā nespēju, tā nespēju savam bērnam iemācīt iet uz poda – brīžiem viņš bija ieinteresēts šajā pasākumā, taču tas mijās ar totāliem protesta viļņiem, kuru laikā pods kļuva par ienaidnieku numur viens.

Stulbākais, ka es šaustīju sevi, labi apzinoties, ka tam kājas aug tikai un vienīgi no apkārtējo izdarītā spiediena, kuru viņi paši radīja drīzāk neapzināti, uzdodot dažādus jautājumus no sērijas “Nu, ejat jau uz podiņa? Ā, neejat vēl? Hmm, nu jā…”. Galvā apgrozīju visus tos lasītos ekspertu rakstus, ieteikumus, taču tie ne velna nepalīdzēja nolikt pie vietas pašpārmetumus.

Pirmo reizi dēlam ierādīju podiņu īsi pēc viņa pirmās dzimšanas dienas. Man par pārsteigumu dēls jau toreiz gada vecumā uzreiz saprata, kas ar tādu zvēru ir jādara un tūdaļ to piepildīja, tā arī īsti nevarēdams aptvert, par ko tā mutere tā priecājas. Lieki piebilst, ka mans prieks bija pāragrs, jo sadarbības veidošana ar podiņu pēc tam turpinājās teju vai vēl pusotru gadu.

Kaut kur mūsu sabiedrībā ir labi iesakņojies priekšstats, ka gada vecums ir īstais laiks ķerties vērsim pie ragiem, lai gan patiesībā prakses visā pasaulē ir visdažādākās un tādas vienas pareizas atbildes par ideālo podiņapmācības veidu un laiku nav. Speciālisti gan runā, ka fizioloģiski bērns ir gatavs podiņam ap pusotra gada vecumu, bet mēs jau zinām, ka bērnus nav iespējams audzināt un apmācīt pēc grāmatas. Toties bērnos ir iespējams klausīties un ar viņiem, ticiet vai nē, ir iespējams sadarboties.

potty-training-boys-harder-than-girls-1280x960

Tagad, kad pods mums beidzot ir kļuvis par draugu, esmu sadūšojusies par to vispār runāt blogā. Tā arī biju sev nosolījusies – kamēr neiziešu tai podiņellei cauri pati, nekādas gudrības publiski blogā nebārstīšu. Patiesībā nekādas gudrības bārstīt arī tagad es negribu un tam nemaz nav nekādas vajadzības. Mans nolūks drīzāk ir iedot pieci tām mammām, kas piedzīvo līdzīgas šaubas, lai viņas zinātu, ka esam reiz bijušas vienā laivā un ka pienāks diena, kad no šīs laivas varēs priecīgi izkāpt.

Nebija gluži tā, ka, spītējot pašpārmetumiem, es ņēmu un ļāvos pašplūsmai ar domu, ka gan jau bērns pats pateiks priekšā, ka nu ir īstais brīdis kārtot darīšanas ārpus tik ļoti ierastajiem pamperiem. Es regulāri turpināju piedāvāt dēlam podiņa pakalpojumus arī pēc 2342 pietiekami skaļi artikulētām atraidījuma reizēm (īsts apņēmības treniņš, goda vārds!). Reizēm mana pierunāšana vainagojās panākumiem, tas deva cerību.

Vēlāk iegādājos dēla pirmo apakšveļas komplektu, jo tās sasodītās podiņmācības autiņbiksītes, kuru nolūks it kā ir palīdzēt bērnam kontrolētā veidā sajust slapjumiņu, ne velna nenostrādāja. Turklāt šīs autiņbiksītes ir krietni dārgākas par pamperiem parastajiem, tāpēc es nolēmu mest muļķīgo māžošanos ar kārtējo kruto bērnu produktu pie malas un ieviesu dēla garderobē kārtīgas kokvilnas apakšbikses.

Ar to mani centieni, protams, vis nebeidzās – Amazon.com dzīlēs praktisku nolūku vadīta sazīmēju arī mazgājamās podiņmācības bikšeles, kā arī iegādājos mīksto poda apmali ar dēla iemīļotā Zibens Makvīna attēlu. Podiņmācības bikšelēm kaut kas nogāja greizi ar piegādi, mēnesi nogaidīju un galu galā pasūtījumu atcēlu, jo dēlam pa šo laiku amats jau bija rokā. Savukārt Zibens Makvīns un iespēja kārtot darīšanas uz lielā poda dēlu tā arī neieinteresēja, viņš tā arī palika pie sava vecā labā podiņa, ar kuru attiecības veidojās lēni, bet, kā izrādās, pamatīgi. Kārtējais piemērs par to, kā vecāki domā, bet bērni tāpat izdara par savam, ne?

Un tomēr īstais lūzuma punkts dēlam bija treniņš ar apakšbiksītēm laikā, kad dzīvojāmies pa mājām slimodami. Nemitīga veļasmašīnas darbība, protams, šajā punktā bija neizbēgama blakusparādība, taču, kā izrādās, tas bija pavisam neilgs apgrūtinājums. Starp citu, lietderīgi ir laiku pa laikam kārtot darīšanas kopā – redzot, kā to dara pieaugušais, mazie saprot, ka ne viņiem vienīgajiem tā lieta ir jādara.

Pie katras slapjās avārijas es centos saglabāt viss ir labi attieksmi, paliekot pie pārliecības, ka kaunināšana, kas bija aktuāla laikā, kad augu es un mani vienaudži, ir pilnīgi neizmantojama opcija. Tā vietā es centos dēlam pavisam mierīgi stāstīt, ka podiņš ir lūk, tur un tajā ir jādara lūk, kas. Nostrādāja! Ar katru reizi katra noplūde kļuva arvien mazāk slapja līdz vienā jaukā brīdī dēls lietišķā tonī sāka man laiku pa laikam paziņot, ka vēlas čurāt. Voilà!

Jūs domājat, ka ar to arī stāsts ir galā? Nē, ne gluži. Jaunapgūtā podiņiešanas prakse mums bija jāpapūlas ieviest arī dārziņa ikdienā, šī iemesla dēļ es lūdzu auklītes un audzinātājas pievērst īpašu uzmanību dēla jaunajai prasmei, lai tā nepiedzīvotu regresu. Par laimi, mani sadzirdēja. Es gan aizvien turpinu dēlam uz dārziņu ik dienas dot līdzi rezerves apģērba komplektu, jo šmuces laiku pa laikam tomēr gadās, taču es par to vairs neraizējos, jo, ja reiz lielais solis ir sperts, tad tam pakārtotās nianses sakārtosies pašas no sevis – ar nelielu atbalstu no malas. Tas pats attiecas arī uz nakts podiņapmeklējumiem, kuri mums vēl ir tikai priekšā. Soli pa solim – gan nokļūsim arī līdz tam.

Stāsts par podiņa apguvi, pēc manām domā, ir viens no daudzajiem stāstiem par pilnīgi nevajadzīgu mērķu uzstādīšanu bērnkopībā. Iekarst pie internetā sastopamām pamācībām, kas sola iemācīt jūsu bērnam iet uz podiņa trīs dienu laikā, ir tikpat muļķīgi kā uzķerties uz solījumiem zaudēt 10 kg liekā svara vienas nedēļās nogales ietvaros. Patēriņa kultūra mūs ir pieradinājusi pie tūlītējiem risinājumiem, jo tas taču ir tik ērti, vai ne? Tomēr ir lietas, kas prasa ilgāku laiku, pacietību un sadarbošanos.


 *Foto: no interneta dzīlēm. 

Advertisements

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s