citi, Uncategorized
Atstāt komentāru

Neliela atkāpe no tēmas // Meklējot ceļu pie sevis

Kad sāku rakstīt šo blogu, mans mērķis bija rakstīt par to, kas pašai šķiet svarīgs un izzināšanas vērts. Es to veidoju kā platformu, kurā dalīties ar tām zināšanām, kas pie manis pašas atnāca ar pamatīgu urķēšanās un rakšanas darbu. Tie, kas mani pazīst, zina, ka es nekad neesmu mierā ar it kā pašsaprotamām lietām, kas nāk vai nu no vecmāmiņu laikiem vai no Latvijas žurnālos aprakstītā.

Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc vairākus mēnešus esmu klusējusi. Man nepatīk darīt darīšanas pēc. Jā, es būtu varējusi tajā drudžainajā ārprātā, kurš vēl nesen bija manā ikdienā ieperinājies kā nevaldāms astoņkājis, štancēt kaut kādus rakstiņus, lai tikai būtu kustība. Nē, nafig. Man to nevajag. Lai pasēž mierā, kamēr es vēl meklēju pati savu mieru. Tāpēc arī tagad, kamēr mēģinu saprast, uz kuru pusi ar šo visu vācelīti doties, es gribu mazliet nenopietni parunāt par mieru.

Vai esmu atradusi savu mieru? Gandrīz. Jā un nē. Miers ir netverams. Tāpat kā laime. To var atrast arī tur, kur tā nav, ja vien meklē, taču to var izdarīt tikai tie, kas māk, un tā neesmu es. Katrā ziņā mans vienīgais mērķis šovasar bija nomest visu lieko, un te nav runa par liekajiem kilogramiem, kaut gan arī tam, iespējams, būtu jābūt manā dienas kārtībā. Tā nu te es esmu – bez darba, ar miglainu nākotnes vīziju, taču ar visādām mazām un sasniedzamām laimītēm prātā, kas skaisti izkārtojušās raiba blociņa pirmajā lapā manā vasaras to-do listē, un ir baigi labi. Arī telefona vāciņu beidzot esmu atļāvusies nomainīt uz ko bērnišķīgi muļķīgu.

Beidzot es sajūtu, kā, tuvojoties mana bērna trešajai dzimšanas dienai, es izbaudu sevi kā mammu, savukārt dēlu leģendārajā threenager vecumā es izjūtu kā brīnišķīgu savas dzīves papildinājumu, kā dāvanu, kā bezgalīgu iespēju augt, jo patiesībā jau viņš audzina mani, nevis es viņu. Turklāt tā ir arī lielā mērā Krišjāņa vaina, ka man kā gandrīz trīsdesmitgadniecei, beidzot ir kļuvis vieglāk pieņemt sevi tādu, kāda es esmu. Man nevienam nekas vairs nav jāpierāda. Ir labi tā, kā ir.

Turklāt interesantākais ir tas, ka tieši tāpat man bija arī ar viņu pašu – kad es kļuvu par mammu, mans vislielākais uzdevums bija iemācīties pieņemt. Iemācīties pieņemt situāciju, sevi un savu bērnu tādus, kādi esam, un tad pēkšņi ne no kurienes pie apvāršņa parādās vieglums. Jo tu vairs necīnies. Jo cīnīties reizēm ir muļķīgi. Arī peldēt pret straumi bieži vien ir muļķīgi. Ne vienmēr, bet bieži, jo tā straume tomēr nestāv uz vietas – tā nes uz priekšu, pat, ja tev liekas, ka johaidī, virziens ta’ nav pareizais. Pagaidi, varbūt arī virziens tev patiks. Varbūt ne uzreiz, bet ar laiku.

Iespējams, pēc mēneša es dziedāšu citu dziesmu. Iespējams, man vēl uzmetīsies trīsdesmitgadnieku krīze, bet kamēr viņa vēl tikai nāk pie manis, es izvēlos izbaudīt savu pašreizējo starpstāvokli, kad neesmu vairs tajā panikas lēkmju un trauksmes duļķī, kurā es mēnešiem ilgi biju, taču ceļu pie sevis es vēl tikai meklēju. Tādēļ man labpatīk domāt, ka tās mazās laimītes, par kurām runāju sākumā, ir materiāls, ar kuru es mūrēju bruģīti uz jaunu sākumu, lai nonāktu tur, kur es vēl neesmu bijusi. Es izbaudu ceļu un tikmēr briestu šī bloga atgriešanai pie dzīvības. Uz tikšanos!

Advertisements
This entry was posted in: citi, Uncategorized
Tagged with:

by

mamma, suņumīle, ziemeļniece, grāmatu tārps, sezonāla skriešanas entuziaste, topošais sociālantropologs, multidisciplinārs projvads

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s