Brīdis pirms

Ir atlicis tikai nedaudz vairāk kā mēnesis līdz man ir jāatgriežas darbā, tāpēc pēdējās pāris nedēļas dzīvoju ar tādu kā emociju mudžekli, kuru laiku pa laikam cenšos šķetināt ar racionālu skatījumu uz lietām, tādējādi mierinot sevi un nedaudz mazinot vainas sajūtu, kas tā vien negrib atkāpties, taču tas mudžeklis pinas arvien no jauna.

Kad dēls bija nupat piedzimis, šķita, ka viss jau tā kā būtu skaidrs – tagad pusotru gadu abi dzīvosimies pa mājām, un tad, kad šis laiks būs pagājis, sāksies jauns posms, un viss. Tā vienkārši. Man nebija ne jausmas, ka šis gaidāmais posms man galu galā uzdzīs tik stindzinošu sajūtu. Un tam nebūt nav nekāda sakara ar tām vēdiskajām idejām par pretošanos bērnudārza idejai kā tādai, kas vēl salīdzinoši nesen klīda interneta gaiteņos. Godīgi atzīstos, ka man vispār ir alerģija pret visu, kur parādās jēdziens vēdisks. Piedodiet, bet šīs idejas nav domātas man.

Kur tad ir problēma? Manī. Manā galvā. Iespējams, arī drusku kārtībā un pasaulē, kurā dzīvojam, taču tā ir tāda, kāda tā ir, un patiesībā būtu grēks sūdzēties par iespēju sēdēt mājās ar bērnu pusotra – divu gadu garumā. Amerikāņi, piemēram, par tādu bērnu kopšanas atvaļinājumu, kāds ir Latvijā un citviet Eiropas Savienībā, var tikai sapņot. Tad nu spriediet paši, cik slikti pie mums viss ir.

Taču cemme jau nav par sistēmu, kas mani piespiež nodot bērnu aukles vai bērnudārza gādīgajās rokās. Cemme šoreiz ir par tām emocijām, ar kurām sadzīvot ir spiesta teju vai katra mamma, kura saprot, ka tūlīt, tūlīt viņa vairs nebūs tas cilvēks, ar kuru viņas atvase pavadīs lielāko daļu laika, un tas kremt. Tas ļoti, ļoti kremt. Varbūt pamatoti, varbūt arī ne, un kurš to vispār var pateikt?

Bieži esmu dzirdējusi stāstus par sievietēm, kuras runā par to, cik ļoti ir nogurušas būt mājās un cik ļoti viņas vēlas atgriezties darbā. Man šīs sajūtas ir svešas. Man sirdi rauj ārā no krūtīm doma, ka pasaulē visdārgākais cilvēks jāatstāj kādam svešiniekam. Iespējams, šis svešinieks ir augsti kvalificēts un ir lielisks darbā ar bērniem, taču pat racionāls skatījums uz lietām pagaidām tā arī nav spējis aizbāzt muti manai visai skaļajai vainas apziņai.

Tomēr es cenšos. Cenšos nevis klausīties vēdiskajos padomos, tantēs un onkuļos, bet gan pati savā bērnā, kurš, kā man pašai šķiet, izrāda visas iespējamās pazīmes, ka viņš ir patiešām gatavs spert pirmos soļus ārpus pazīstamajiem apvāršņiem. Vispār negaidīti, ka tādam introvertam kā es ir dēls, kurš ir sajūsmā par cilvēku sabiedrību. Viņš šobrīd arī ir vienīgais cilvēks, kas šajā satraukumu pilnajā laikā, ko es izjūtu kā brīdi pirms, sniedz man zināmu mierinājumu – sak’ mammu, viss būs labi, mums izdosies!

Es nepateikšu neko jaunu, ja teikšu, ka bērni ir dažādi, tāpēc būtu muļķīgi šādā situācijā pielietot ‘one size fits all’ skatījumu. Vienam bērnudārzs būs kā auglīga augsne, kurā dzīt jaunus dzinumus un uzplaukt, tikmēr kādam citam, iespējams, labāk derēs mammas, vecmāmiņas vai aukles klātbūtne un vēdiski nedalīta uzmanība. Tas ir katras ģimenes iekšējais lēmums, un nevienam nav tiesību jūs pamācīt vai norādīt, kā būtu labāk.

Es patiešām pagaidām vēl nezinu, kā mums ies. Šis man ir lielais brīdis pirms – brīdis, kad es, elpu aizturējusi, gaidu jaunās pārmaiņas mūsu dzīvēs, cerēdama uz labāko iespējamo iznākumu. Iespējams, viss šis uztraukums beigu beigās izrādīsies lieks, bet ej un pasaki to tagad manai sirdsapziņai! Tā tev visticamāk iespļaus sejā un vēl promejot iemetīs ar slotu pa muguru. Taču es jau teicu, ka cenšos. Cenšos saglabāt vēsu prātu, lai tajā emociju mudžeklī neielaistu ko lieku.

Man negribētos ticēt, ka es šajās sajūtās esmu viena, tāpēc pastāsti arī Tu, kā tev iet/gāja ar šo laiku, kad pēc ilga 24/7 režīma kopā ar bērnu pienāca brīdis daļēji šķirties vienam no otra!