Daudziem kaut kādu iemeslu dēļ šķiet, ka grūtniecība ir viens no skaistākajiem laikiem sievietes dzīvē. It kā grūtniecības fakts pats par sevi sniegtu iespēju sasniegt kaut kādas absolūtas laimes un ekstāzes virsotnes. Protams, ir sievietes, kam tiešām izdodas šo laiku patiesi baudīt,un visu cieņu viņām par to, taču es jau otro reizi pārliecinos, ka šis noteikti nav manu talantu sarakstā.  Man tiešām besī būt stāvoklī, un, manuprāt, ir pilnīgi normāli šādi justies, pat, ja skaļi par to runāt uzdrīkstas vien retā. Es zinu diezgan droši, ka tādu kā es ir gana daudz, bet laikam jau kaut kāds velns mūs visas dīda sazvērnieciski par šo klusēt. Es šo absolūti nevēlos nevienam pārmest, jo galu galā, lai kā man riebtos visas ar grūtniecību saistītās blaknes, es jūtu dziļu cieņu un apbrīnu pret tām māmiņām un tētiem, kuriem ceļš uz bērniņu nav bijis tas vieglākais, un tomēr viņi turpina šo grūto cīņu. Jā, es lieliski apzinos, ka daudzas noteikti būtu gatavas būt manā vietā bez mazākās minstināšanās, taču par to šoreiz nav runas. Bēbīši ir forši, taču man …

Ja godīgi, tad es jau esmu paguvusi aizmirst, kāda bija pasaule pirms to kājām gaisā sagrieza tā sasodītā COVID-19 pandēmija. Šobrīd, atskatoties uz notikumiem pēdējo 3-4 mēnešu griezumā, man šķiet, ka galvenajās līnijās šis globālais haoss manu dzīvi ietekmēja maz. Es esmu izteikts māju cilvēks, man ļoti patīk būt mājās, patīk nevazāties pa krogiem un bāriem, patīk fiziski distancēties, un mani paši tuvākie pašizolācijas laikā mani neizbesīja itin nemaz. Protams, bija jāmācās sarīvēties, taču es esmu diezgan lepna par to, kā mums izdevās.  Tomēr ir viena lieta, kas man ārkārtīgi nepatīk ne tikai visā tajā COVID-19 situācijā, bet vispār dzīvē kā tādā, un tā ir kontroles zaudēšana pār lietām. Es jau ilgus gadus sadzīvoju ar trauksmi, kas šad un tad mijas ar nepatīkamām panikas lēkmēm, un šī iemesla dēļ iespēja kontrolēt ikdienišķus sīkumus, kā arī iespēja plānot lietas uz priekšu man nereti ir palīdzējusi mazināt dažādas ar šo traucējumu saistītas epizodes un izpausmes. Ja pandēmija būtu sākusies 2-3 mēnešus agrāk, šāds ieraksts, iespējams, nebūtu tapis, un tomēr te nu es esmu – sava otrā bērniņa …