All posts filed under: iesaku

Lasāmviela topošajiem/jaunizceptajiem vecākiem

Published by

Tātad. Parunājam par grāmatām? Lasīšana nudien ir tā lieta, bez kuras nevaru sevi nekādi iedomāties. Kamēr kaudzītē krājas tās grāmatas, kuras es vēl tikai taisos lasīt, mana Amazon Kindle un Book Depository višliste tikai turpina augt garumā. Man atliek noklausīties kādu podkāstu, kur kāds piemin grāmatu par interesantu tematu un viss – es jau esmu iekritusi slazdā un eju meklēt grāmatas. Beeeesī. Es gan mierinu sevi, ka tā ir tāda laba atkarība, bet bankas konts gan laiku pa laikam rauc pieri.  Jau piecus mēnešus mājas soli cenšos apvienot ar bebīša auklēšanu. Tā kā bebītis man jau otro reizi ietrāpījies tāds, kuram sākotnēji opā bija vismīļākā vieta pasaulē, tad tajās reizēs, kad apnika skrollēt telefonu, mani glāba grāmatas. Un arī šobrīd, kad Luīze no klēpīša izrāpjas arvien biežāk, es apzināti cenšos to kaudzi tomēr mazināt. Nu, kaut vai pa desmit minūtēm dienā. Man laiku pa laikam kāds jaunais vai topošais vecāks jautā, ko es ieteiktu palasīt, piemēram, gatavojoties bēbīša ienākšanai ģimenē. Vai par bēbīša miegu. Vai par nebeidzamajiem divgadnieku/trīsgadnieku/ [insert any age here] niķiem. Tēmas ir …

Apgūt pierādījumos balstītu bērna audzināšanu

Published by

Šovasar ap saulgriežu laiku man bija saruna ar kādu manu radinieku, kurš cita starpā ieminējās, ka, viņaprāt, skolās nemāca divas dzīvē ļoti būtiskas lietas – finanšu pratību un bērnu audzināšanu. To, kā cilvēkam apieties ar naudu, ko tā vispār spēj un galu galā – kā tā ietekmē parastā mirstīgā dzīvi, mēs vēl kaut kā varētu ieintegrēt nākotnes izglītības programmā, taču par bērnkopību es tik pārliecināta neesmu. Tomēr manā ieskatā ir iespējams šo caurumu aiztaisīt mazliet citādāk – sākot pašiem ar sevi, uzņemoties iniciatīvu, meklēt atbildes, nebūt vienaldzīgiem. Tā tas notika arī ar mani, kad es kļuvu par mammu. Es sapratu, ka es nesaprotu absolūti neko. Pirmās autiņbiksītes dēlam mainīja vīrs, jo, lai gan mēs abi bijām izgājuši fikso apmācību vienā no daudzām jauno vecāku skoliņām, man iestājās panika. Protams, panika ar laiku norima, taču, lai tas tā notiktu, man nācās pielikt milzīgas pūles daudzu balto caurumu aizpildīšanai savās zināšanās par to, ko tas nozīmē – dzīvot ar mazu cilvēciņu uz rokām. Es toreiz sapratu, ka realitātei ir maz sakara ar to, kas man līdz tam …

Vai aug iekštelpu paaudze?

Published by

Parasti, ja vien negadās kāda neplānota kataklizma, man ar grāmatu lasīšanu sokas visai raiti, taču Richard Louv garadarbu Last Child in the Woods lasīju vairākus mēnešus. Nē, ne tāpēc, ka tā būtu slikta un nelasāma, bet kaut kā sagadījās, ka šī bija grāmata, kuru sanāca nedaudz palasīt un tad nolikt malā, lai vēlāk atkal atgrieztos interese un varētu turpināt lasīt. Iemesli intereses zudumam bija dažādi – dažas tēmas grāmatas autors apraksta pārāk izstiepti, lai arī daudzu nodaļu centrālo ideju viņam itin bieži izdodas lasītājam nodot jau pirmajās rindkopās. Lai vai kā, esmu nupat pabeigusi to lasīt, tāpēc steidzos dalīties svaigākajos iespaidos. Par ko ir stāsts? Richard Louv jājamzirdziņš grāmatā, kura ir iznākusi vēl tālajā 2005.gadā, ir ideja par dabas deficīta sindromu jeb nature-deficit disorder, kas gan nav nedz psihiatrijā, nedz psiholoģijā balstīts jēdziens, taču kaut kāds pamats šim apzīmējumam, ko ir radījis pats grāmatas autors, visticamāk ir. Ne velti kopš grāmatas iznākšanas tam ir veltīts pat savs šķirklis Vikipēdijā. Dabas deficīta sindromu un tā radītās sekas Louv īpaši attiecina uz bērniem. Pēc būtības šeit ir …

Dzintara krellītes bērniem – vai tiešām tik nevainīgas?

Published by

Jau zināmu laiku es esmu pati sev nospraudusi kursu, kurā esmu iecerējusi šo blogu virzīt, taču ilgs laiks pagāja iekams es saņēmos to nest atrādīt pasaulei. Es lieliski apzinos, ka, iespējams, vismaz puse no līdz šim lasošās bloga auditorijas daļas izvēlēsies vairs šo blogu nelasīt, taču, oh, what the hell, es gribēju kvalitāti un pievienoto vērtību šim blogam, tāpēc es arī to dabūšu. Esmu stingri nolēmusi vairs nebaidīties ķidāt dažādus mītus un puspatiesības, kas ieskauj bērnkopības sfēru, jo es ticu, ka kādam zināt gribošam vecākam tas, iespējams, palīdzēs pieņemt dažādus ar šo sarežģīto dzīves jomu saistītus lēmumus. Šoreiz gribu ar jums parunāt par tik ļoti populārajām dzintara krellītēm, kuras daudzi vecāki kar kaklā saviem bērniņiem it kā cēla mērķa vadīti – lai mazinātu zobu nākšanas sāpes. Tomēr cik daudzi no mums ir aizdomājušies par to, cik nevainīgas ir šīs krellītes un cik daudz mēs par tām zinām, lai drošu sirdi varētu apgalvot, ka tas ir kaut kas, ko vajag katrās mājās, kurās dzīvo kāds, kurš aktīvi pieķēries zobu audzēšanas procesam? Meklētajā ierakstot vajadzīgos atslēgas vārdus, …