Sāku pamazām nonākt pie secinājuma, ka man būtu pēdējais laiks iegādāties kādu no elektroniskajiem grāmatu lasītājiem, citādi man draud nepieciešamība meklēt atsevišķu telpu vai pat mazu noliktavu visām manis iegādātajām grāmatām, no kurām vēl daudzas es tikai taisos lasīt. Fakts, ka lielākā daļa no šīm grāmatām ir par bērnkopības tēmu, nevienu vairs nepārsteidz, tāpēc arī šoreiz kārtējā mana grāmatu plaukta aktualitāšu apskatā runa būs tieši par to. Šoreiz par Nurture Shock jeb par grāmatu, ko daži nosaukuši par bērnu audzināšanas Freakonomics.
Visai vēlu es nāku, grāmata vairs nav pirmā svaiguma – tā ir iznākusi 2009.gadā un pa šo laiku tā ir gluži vai apaugusi ar skaļiem saukļiem un atzinībām, kas lasītājā, kurš vēl tikai raugās grāmatas virzienā, rada visai nopietnas gaidas. Līdzīgi bija arī ar mani pašu, lai arī interese par grāmatu radās pavisam nejauši – lasot kādu rakstu, kurā bija neliela atsauce uz to. Ar to pietika, lai mani ieintriģētu.
Grāmata drosmīgi piesaka sevi kā lasāmvielu tiem vecākiem, kam pietiek drosmes meklēt atbildes uz dažādiem jautājumiem par bērnu audzināšanu, kurus apņēmīgi risina zinātne. Jā, tieši zinātne, nevis zīlnieču penteri vai zemas kvalitātes žurnāliņi ar krāsainām bildītēm. Zinātne visā šajā sakarā visnotaļ bija mans selling-point, turklāt Nurture Shock daudzas mums it kā pašsaprotamas, taču tajā pašā laikā kultūrdefinētas lietas, parāda pavisam citā gaismā.
Grāmatas autori visai nesaudzīgi dekonstruē tādus slidenus bērnkopības jautājumus kā, piemēram, uzslavu teikšana un to patiesā ietekme uz bērnu, bērna miegu stundu samazināšanās salīdzinājumā ar laika periodu pirms 30 gadiem – šī fenomena cēloņi un sekas, kāpēc bērni melo un ir agresīvi laikmetā, kad modernā vecākošanās skola paģēr ciešo piesaisti un iesaisti, kā arī citas no iepriekšējām paaudzēm radikāli atšķirīgas audzināšanas metodes un pieejas.
Nurture Shock autori Po Bronsons (Po Bronson) un Ešlija Merimena (Ashley Merryman) ir pieredzējuši zinātnes žurnālisti, kas apskata šos un vēl citus jautājumus, prasmīgi parādot, kā daudzas pietiekami populāras idejas par bērnu audzināšanu ir variācijas par tēmu “ceļš uz elli ir labiem nodomiem klāts”. Autoru mērķis ir, izmantojot par pamatu dažādus jaunākos zinātnes pētījumu datus, parādīt, kā mūsu kā vecāku labie nodomi bērnu audzināšanā var nostrādāt kā bumba ar laika degli – pilnīgi pretēji iecerētajam.
Grāmatā, man šķiet, zināmā mērā slēpjas atbilde uz jautājumu par to, kāpēc vēl aizvien nevienam dižajam zinātnes prātam nav izdevies uzrakstīt bērnu audzināšanas manuāli jeb bērnkopības instrukciju, jo mēs nemitīgi pārcenšamies, nemitīgi raujam grāvī un auzās, un katrā ziņā neizlietojam savus bērnkopības resursus gana lietderīgi, lai gan tas it kā ir tas, uz ko mēs kā apmāti tiecamies.
Pat ja grāmata nesniegs padomu, kā labāk audzināt bērnus, tā noteikti ļaus mazliet labāk saprast, kāpēc mums vecākiem ne viss izdodas, kā iecerēts, jo patiesībā viss nav tik vienkārši, kā mums šķiet – cilvēks ir gana sarežģīta būtne, kuru neizbēgami ietekmē dažādu faktoru kombinācijas. Nurture Shock noteikti nebūs kārtējais pašpalīdzības ceļvedis bērnu audzināšanā klasiskajam Rietumu patērētājam, kurš meklē tūlītējus internetā nopērkamus risinājumus. Tikmēr tiem, kas ir gatavi uzklausīt Bronsona un Merimenas sakāmo, t.i. lasīt viņu veikumu, daudzas autoru piedāvātās atziņas šķitīs ļoti interesantas. Apsolu.
Grāmatas lielākais mīnuss manā skatījumā ir tās izteiktais fokuss uz amerikāņu audzināšanas paņēmieniem un uz niansēm, kas neizbēgami iet roku rokā ar ASV izglītības sistēmas īpatnībām. Lai gan atsevišķās nodaļās grāmatas autori runā par pētījumiem, kas tiek pārtestēti arī citās kultūrvidēs, situāciju kopumā tas bieži vien neglābj. Tāpēc Nurture Shock nevajadzētu uztvert kā kaut ko, kas reprezentē visas pasaules kultūras un veidus, kā tajās tiek audzināti bērni.
Piemēram, atsevišķa grāmatas nodaļa tiek veltīta tam, kā ASV tiek veikti tā dēvēto apdāvināto bērnu testi, lai attiecīgi spējīgākie no šiem bērniem varētu aizpildīt vietas dažādās īpašo bērnu privātskolās. Lai gan šajā nodaļā ir runa par šādu testu bezjēdzīgumu un to nesakritību ar apdāvinātības rādītājiem nākotnē, man personīgi šķita, ka kopumā šis ir spilgts piemērs amerikāņu sāncensības un “lai uzvar labākais” ideju kultivēšanai, kas jau atkal ir kultūrdefinēts faktors, kuru mēs nebūt nesastapsim visur pasaulē. Neesmu dzirdējusi, ka Latvijas bērnudārzniekiem kāds liktu veikt testiņus, lai saprastu, kuri no viņiem ir tiesīgi apmeklēt labākas skolas, tāpēc šo nodaļu es lasīju pa diagonāli.
Man kā wannabe sociālantropologam īpaši krita acīs tie pētījumi, kuros vecāki tiek aptaujāti par stundu skaitu, kuras viņu bērni pavada pie ekrāniem. Jā, aptaujāti, nevis novēroti, savukārt pēc tam šie dati tiek ielikti vienādojumā, ar kura palīdzību tiek mērīta ekrānu ietekme uz bērna vārdu krājuma veidošanos. Ja man kaut ko ir iemācījušas antropoloģijas studijas, tad noteikti to, ka cilvēki apzināti vai neapzināti bieži vien nesaka taisnību. Surprise, surprise, vai ne? Tāpēc būtiski ir šādos pētījumos skatīties to, ko cilvēks patiesībā dara – respektīvi ilgāku laika periodu sēdēt uz astes, lai redzētu, vai iepriekš pateiktais atbilst patiesībai realitātē. Protams, šādi pētījumi būtu stipri laikietilpīgāki, taču domāju, ka zināms pamats manai skepsei tomēr ir, tāpēc paldies maniem pasniedzējiem, kuru dēļ esmu sākusi apšaubīt pilnīgi visu, ar ko sastopos.
Īpaši interesantas man gan šķita grāmatas pēdējās divas nodaļas, no kurām pirmā runā par agresiju bērnos, kas nekur neizzūd par spīti moderno vecāku pūlēm audzināt līdzjūtīgus un sirsnīgus pilsoņus. Viena no daudzajām autoru atziņām, kas man īpaši gāja pie sirds tieši šajā grāmatas nodaļā, ir šī:
In taking our marital arguments upstairs to avoid exposing the children to strife, we accidentally deprived them of chances to witness how two people who care about each other can work out their differences in a calm and reasoned way. (p. 194)
Respektīvi, šeit atkal ir vecais labais stāsts par to, ka bērni apgūst ļoti daudzas lietas, vērojot savus tuvākos darbībā. Ja mēs slēpjam savus savstarpējos strīdus, kā arī, ja mēs nespējam nodemonstrēt bērnam mierīgas konfliktu risināšanas stratēģijas, tad, kā pie velna, mēs varam sagaidīt, ka viņš to iemācīsies tīri no mūsu muldēšanas, gudrajām pamācībām un pirksta kratīšanas? Kā saka, ar vārdiem Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē jeb practice what you preach.
Savukārt pēdējā grāmatas nodaļa man mazliet norāva jumtu ar to, kā vecāki patiesībā var ietekmēt mazuļa valodas prasmes attīstību pirmajos dzīves gados, ko savukārt nespēj paveikt dažādi digitāli instrumenti, jo, kā izrādās, uz spēles ir ne tikai tas, ko bērns dzird, bet arī tas, ko viņš redz un tas, kā bērna aprūpētājs reaģē uz viņa šķietami primitīvo komunikācijas veidu – gan ar vārdiem, gan ar pieskārieniem.
Daudzas no lietām, kuras Bronsons un Merimena šajā grāmatā apskata, it kā ir jau zināmas un par tām ir dzirdēts jau iepriekš, taču man likās interesanti uzzināt, kā to ir izdevies fiksēt dažādos pētījumos dažādās zinātnes nozarēs. Parasti mana vājība ir neirozinātnes kombinācija ar sociālantropoloģiju, taču, lai arī antropoloģijas šeit bija maz, grāmata, ja neskaita atsevišķas īpaši uz ASV attiecināmas nodaļas un dažus pētījumu datus, kuri mani pašu līdz galam nepārliecināja, bija interesants ieskats bērnkopībā no zinātnes viedokļa. Lai arī savu sākotnējo solījumu revolucionizēt vecākošanos šī grāmata īsti pacelt nevar (bet varbūt es vienkārši lasu to astoņus gadus par vēlu), urķiem kā izziņas materiāls tā patiks.
augt.lv 